Cross-training: 10 Exercises to Shape a Museum

Desmitgades jubilejā ABLV Charitable Foundation rīko starpinstitucionālu simpoziju Cross-training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju. Simpozija fokusā ir laikmetīgās mākslas muzejs transformācijā. Te tiks izvaicātas mākslas institūciju reaģēšanas stratēģijas attiecībā uz neoliberālisma ienestajām izmaiņām, kā arī uz māksliniekiem arvien ierastāko praksi darboties sociāli paplašinātā mākslas laukā. Ja muzejs ir kultūrvēsturiskās atmiņas instruments, kādi ir tā mehānismi, strādājot augsta erozijas riska apstākļos?

On the occasion of its 10th anniversary, the ABLV Charitable Foundation is holding an international symposium Cross-training: 10 Exercises to Shape a Museum. Symposium is an attempt to intersect various art and cultural experiences in the relation to contemporary art museum. At the time when neo-liberal economy has muted the rooted modernist mindsets about what an institution is; in the midst of stereotypes, spectacular failures and trendy marketing strategies, what are the models we may still refer to, when thinking of an art institution or a museum at large?

Stiepšanās ir vingrinājumu veids, kas uzlabo elastību, palielina kustību amplitūdu un sarūpē komfortablu pašsajūtu turpmākajām darbībām. Tomēr dažas no stiepšanās tehnikām var būt neefektīvas vai pat traumatiskas, radot asas sāpes, hipermobilitāti, nestabilitāti vai neatgriezenisku bojājumu. Tāpēc dažādās teorijas par stiepšanās vingrinājumu efektivitāti joprojām ir tēma nopietniem pētījumiem.

Essential Stretching is a form exercise in order to improve elasticity, widen the range of motion and achieve comfortable conditions for action. Some techniques of stretching may be ineffective or detrimental, even to the point of causing tears, hypermobility, instability, or permanent damage. The theories about the effect of various stretching exercises are therefore subject to heavy inquiry.

Veiklības vingrinājumi, kas uzlabo spēju efektīvi mainīt ķermeņa pozīcijas, tiek veikti, lai apvienotu savstarpēji atšķirīgas kustību prasmes, un izmanto kombinētu pieeju attiecībā uz līdzsvara, koordinācijas, veiklības, refleksu, spēka un izturības treniņiem.

Agility exercises improve the ability to change the body's position efficiently and require the integration of isolated movement skills using a combination of balance, coordination, speed, reflexes, strength, and endurance.

Stratēģijas vai stratēģiskās spēles ir mijiedarbības modelis, kurā katrs spēlētājs izvēlas savu pieeju, nebūdams informēts par citu spēlētāju plānoto rīcību. Spēles iznākumu galvenokārt ietekmē tās dalībnieku lēmumu pieņemšanas prasmes.

A strategy or strategic game is a model of interaction in which each player chooses an action not having been informed of the other players’ actions. The players' decision-making skills have a high significance in determining the outcome.

Jekaterina Čučalina ir kuratore, kas pamatā darbojas Maskavā. Par fonda „V-A-C” kuratori viņa strādā kopš 2011. gada. J. Čučuļina ir kuratore vairākām izstādēm, kuru tēma ir laikmetīgās mākslas un dzīves telpas attiecībām. Te jāmin tādas starptautiskas kopiztādes kā „IK-00. Slēgtās telpas” (Venēcija, 2014) un „Entuziastu šoseja” (13. Venēcijas Arhitektūras biennāle, līdzkuratore Silvija Frančeskīni, 2013). J. Čučaļina ir bijusi kuratore arī izstādei „Modernikon. Krievijas laikmetīgā māksla” (Fondazione Sandretto Re Rebaudengo, Turīna un Venēcija, 2010-2011), „Ostalgia” (New Museum, Ņujorka, 2011) un 2011. Gadā Maskavas Modernās mākslas muzejā notikušajai Andreja Monastirska izstādei. Starp nesen kuratores organizētajām izstādēm jāmin „V-A-C” un mākslas pasaulei nepiederošo iestāžu ilgtermiņa sadarbības programmas ietvaros virzīto krievu mākslinieku monoizstādes Maskavā un tās apkaimē, piemēram, Mihaila Tolmačova izstāde „Ārpus redzesloka” (Masavā, Bruņoto spēku muzejā), Kirila Gluščenko izstāde „Mūsu dienas ir piepildītas un krāsainas”, „Didaktiskā dzeja” (kopdarbs ar Arsēniju Žiļjajevu un Iļju Budraicki Modernās Mākslas muzejā (Muzejs „Presņa” Maskavā), „Saskarsmes punkti” (kopā ar „WHW”) Maskavas Āfrikas Studiju institūtā un citas izstādes.

V-A-C fondu ir dibinājis Leonid Mikhelson un fonda mērķis ir veicināt Krievijas laikmetīgo mākslu un tās starptautisko atpazīstamību. V-A-C fonda uzdevumā šobrīd Maskavā tiek pārveidota kādreizējā spēkstacija GES2, kur 2019. gadā plānots atvērt mākslas centru, savukārt Venēcijā pastāvīgai izstāžu un izglītības programmai fonds šobrīd pielāgo vēsturisku palaco – Palazzo delle Zattere. Vēl pirms savu mākslas centru atvēršanas, V-A-C Fonds atbalsta jaunos māksliniekus, veidojot izstādes kā starptautiskas sadarbības platformas, kā arī ar savām izglītības programmām un publikācijām veicina kuratoriālo prakšu un mākslas pētniecības attīstību.

Moscow based curator Katerina Chuchalina has been curator and head of exhibitions at the V-A-C Foundation since 2011. She is curating an on-going series of exhibitions investigating spatial phenomena by means of contemporary art, which so far have included the international group shows IK-00.The Spaces of Confinement (Venice, 2014), The Way of Enthusiasts, part of the collateral program of 13th Venice Architecture Biennale (co-curated with Silvia Franceschini), 2013. Previous experience includes curatorial assistance for Modernikon. Contemporary Art from Russia, Fondazione Sandretto Re Rebaudengo, Turin, Venice, 2010-2011; Ostalgia, New Museum, New York, 2011; Andrei Monastyrski exhibition (Moscow Museum of Modern Art, 2010). Her recent exhibition projects include curating solo shows of Russian artists produced within V-A-C's long-term program conceived to develop art projects in non-art institutions around Moscow: Beyond Visual Range by Mikhail Tolmachev in the Museum of Armed Forces (Moscow), Our Days Are Rich and Bright by Kirill Gluschenko, Pedagogical Poem (together with Arseny Zhilyev, Ilya Budraitskis) in the Museum of Modern History (Presnya Museum, Moscow), Meeting Points (together with WHW) in Institute for African Studies (Moscow) and others.

V-A-C Foundation is privately funded institution, established by Leonid Mikhelson and dedicated to the international presentation, production and development of Russian contemporary art. V-A-C foundation is currently redesigning a former power station GES2 in Moscow to open a new art center in 2019 and restoring a historic Palazzo delle Zattere in Venice, to turn it into a permanent exhibition and education space.
V-A-C Foundation is not only practically supporting and developing emerging artists through finding new international platforms for exhibition and opportunities for commissions, the foundation is also investing in development of curatorial knowledge and research through their educational programs and publications.

Hendriks Folkerts ir kurators un rakstnieks, kurš šobrīd darbojas „documenta 14” kuratoru kolektīva sastāvā. No 2010. gada līdz 2015. gadam H. Folkerts strādāja Amsterdamas Stedelijk Museum par uzvedummākslas, kinematogrāfa un zinātniskās domas programmu kuratoru. Strādājot Stedelijk Museum H. Folkerts sadarbojās ar tādiem māksliniekiem, kā Aleksandra Bašečiča, Pablo Bronšteins, VALIE EXPORT, Dominiks Gonzaless-Fērsters, Šārona Heiza un Brūks Ohara, Metjū Lutzs-Kinojs, Ulrika Rozenbaha, Emīlija Roisdone, Hito Steijerls un Ū Cans.
Folkerts ir bijis arī Stedelijk Museum publiskās programmas „Pagaidu Stedelijk” kurators. Tā bija īpaša īstermiņa programma, kas tika īstenota laikā, kad muzejs bija slēgts uz rekonstrukciju. Programma tikai veidota un realizēta kopā ar dažādiem sadarbības partneriem – Amsterdamā funkcionējošām iestādēm un organizācijām, kas uz programmas laiku atvēlēja tai arī savas telpas dažādās Amsterdamas vietās. „Pagaidu Stedelijk” programmā bija dažādas performances, izstādes, lekcijas, sarunas ar māksliniekiem, simpoziji, kino seansi un koncerti.
Laikā no 2009. gada līdz 2011. gadam H. Folkerts strādāja Amsterdamas „de Appel” mākslas centrā, kur kopā ar citiem vadīja kuratoru programmu.
H. Folkerta veidotie raksti tiek regulāri publicēti dažādos žurnālos un izdevumos, kā piemēram, „Artforum”, „The Exhibitionist”, „The Journal for Art and Public Space”, „Afterall Online”, kā arī dažādos katalogos. H. Folkerts ir viens no „Shadowfiles: Curatorial Education" (Amsterdama, „de Appel” mākslas centrs, 2013.g.) un „Facing Forward: Art & Theory from a Future Perspective" (Amsterdama, AUP, 2015.g.) redaktoriem. H. Folkerta ir arī viens no redaktoriem, kas savulaik nodibināja profesionālo izdevumu, žurnālu „Stedelijk Studies”.

documenta ir starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde, kas notiek reizi piecos gados Kaselē, Vācijā. Tā ir dibināta 1955. gadā kā mēģinājums veicināt pēckara Vācijā moderno mākslu, kliedējot nacisma kultūras tumsu. Līdzās Venēcijas biennālei documenta ir atzīta kā svarīgākā regulāri notiekošā mākslas izstāde pasaulē. Katra documenta ilgst vien 100 dienas, un tāpēc to bieži dēvē par “100 dienu muzeju”. 2017. gadā tā notiks jau četrpadsmito reizi, un šoreiz tās mākslinieciskais direktors Adams Šžimčiks.

Hendrik Folkerts is a curator and writer, at the moment a member of the curatorial team of documenta 14. From 2010 until 2015 he was curator of Performance, Film & Discursive Programs at the Stedelijk Museum in Amsterdam, working with such artists as Alexandra Bachzetsis, Pablo Bronstein, VALIE EXPORT, Dominique Gonzalez-Foerster, Sharon Hayes & Brooke O’Harra, Matthew Lutz-Kinoy, Ulrike Rosenbach, Emily Roysdon, Hito Steyerl and Wu Tsang.
Folkerts also curated the Public Program of The Temporary Stedelijk at the Stedelijk Museum, a special interim program while the museum was closed for reconstruction. Developed in close collaboration with various partner institutions and executed at their locations throughout Amsterdam, The Temporary Stedelijk featured performances, exhibitions, lectures and public interviews, symposia, film screenings, and concerts.
Prior to this, Folkerts was co-ordinator of the Curatorial Program at De Appel arts centre in Amsterdam from 2009 until 2011.
He frequently publishes in journals and magazines such as Artforum, The Exhibitionist, The Journal for Art and Public Space, Afterall Online, and catalogues. Folkerts is co-editor of "Shadowfiles: Curatorial Education" (Amsterdam: de Appel arts centre, 2013) and "Facing Forward: Art & Theory from a Future Perspective" (Amsterdam: AUP, 2015). He is one of the founding editors of the peer-reviewed journal Stedelijk Studies.

documenta is an international exhibition of contemporary art, which takes place every five years in Kassel, Germany. It was founded in 1955 and was an attempt to bring Germany up to speed with modern art, both banishing and repressing the cultural darkness of Nazism. Alongside Venice Biennale, documenta is seen as the most important, regularly occurring art exhibition in the world. Every documenta is limited to 100 days of exhibition, which is why it is often referred to as the "museum of 100 days". In 2017 it will take place for the fourteenth time, this time under the curatorial guidance of Adam Szymczyk as its artistic director.

Sebastians Cihockis ir kurators un rakstnieks. S. Cihockis ir Varšavas Modernās mākslas muzeja (VMMM) galvenais kurators. Viņš ir bijis kurators neskaitāmām izstādēm, tajā skaitā Monika Sosnovskas izstādei Venēcijas 52. Mākslas biennāles Polijas paviljonā un Jēla Bartana izstādei Venēcijas 54. biennāles Polijas paviljonā (līdzkuratore – Galita Eilata), ekspozīcijai Brodno skulptūru parkam (atklāts 2009. g.), kā arī izstādēm „Jaunā nacionālā māksla” (VMMM, 2012. g.), „Būt noderīgiem. Dzīve postmākslinieciskajā gadsimtā” (VMMM, 2016. g., līdzkurators Kuba Šrēders). S. Cihockis ir vairāku grāmatu autors vai līdzautors – „A Cookbook for Political Imagination” (2011. g.), „The Future of Art Criticism as Pure Fiction” (2011. g.), „The Dogs of Uskudar” (2011. g.), „The Earth Works!” (2013. g.) un „Mirage” (2013. g.).

Modernās mākslas muzejs Varšavā dibināts 2006. gadā, atbildību par tā darbību uzņemoties Polijas Kultūras ministrijai un Varšavas pilsētas domei. Muzeja ēku bija paredzēts atklāt 2016. gadā, tomēr projekts ir piedzīvojis vērienīgas pārmaiņas un tā būvniecības process nav pat sākts, muzejs turpina strādāt pagaidu mītnē. Modernās mākslas muzeja Varšavā interešu lokā ir ne tikai vizuālā māksla, bet arī grafikas dizains, industriālais dizains un arhitektūra. Nesen ar savu izstādi “Making Use: Art in Postartistic Times” muzejs pieteica padziļinātu interesi arī par marginālām mākslas praksēm, tai skaitā tādām, kas ir ārpus ierastās izpratnes par mākslas robežām. Muzeja īstenotā izstāžu un izglītības programma ir ļāvusi tam kļūt par vienu no nozīmīgākajām reģiona mākslas institūcijām.

Sebastian Cichocki, a curator and writer, works as a chief curator at the Museum of Modern Art in Warsaw. Curator of numerous exhibitions, including Monika Sosnowska’s exhibition in the Polish Pavilion in the 52. Venice Biennale and Yeal Bartana in the 54. Venice Biennale (co-curator: Galit Eilat), The Sculpture Park in Bródno (2009–ongoing), New National Art (2012), and Making Use. Life in Postartistic Times (2016, co-curator: Kuba Szreder). Author and co-author of books e.g. A Cookbook for Political Imagination (2011), The Future of Art Criticism as Pure Fiction (2011), The Dogs of Uskudar (2011), The Earth Works! (2013) and Mirage (2013).

The Museum of Modern Art in Warsaw was established in 2006, responsibility for running the museum is shared by the Ministry of Culture and National Heritage and the Warsaw City Council. The new museum building was planned to be open in 2016, however, the project had undergone significant changes and the building process has not even started. Meanwhile the museum operates from its temporary quarters. With the focus on visual arts, graphic design, industrial design, and architecture, Museum of Modern Art in Warsaw engages in research programs and runs exhibition and education program that has made it one of the most significant art institutions in Central and Eastern and Europe. Recently with the exhibition “Making Use: Art in Postartistic Times” the museum affirmed their interest also in at practices that fall on the periphery or entirely outside the conventions of artistic praxis.

Vasifs Kortuns ir kurators, autors un pasniedzējs, kura interešu lokā ir laikmetīgā vizuālā māksla, mākslas institūcijas un izstāžu centru prakses. Viņš ir mākslas institūcijas SALT pētniecības un programmu direktors. Pirms SALT izveides viņš bija dibinātājs un direktors Platform Garanti laikmetīgās mākslas centram, vadījis Proje4L projektu un strādājis Stambulas Laikmetīgās mākslas muzejā un Kuratoriālo studiju centrā Barda koledžā.
Kā starptautiski atzīts kurators un Barda koledžas kuratoriālās izcilības balvas saņēmējs Vasifs Kortuns ir piedalījies daudzos projektos, t. sk. kopā ar ManRay Hsu ir bijis kurators Taipejas biennālei (2008), kopā ar Čarlzu Ešu – 9. Stambulas biennālei (2005), direktors un galvenais kurators 3. Stambulas biennālei (1992), kā arī līdzkurators 1998. gada Sanpaulu biennālē. Venēcijas biennālē viņš ir bijis kurators Apvienoto Arābu Emirātu paviljonam (2011) un Turcijas paviljonam (2007). Viņš ir bijis valdes loceklis tādās institūcijās kā Mākslas iniciatīvu fonds, CIMAM Starptautiskā modernās mākslas muzeju un kolekciju komiteja, Āzijas Mākslas arhīva konsultatīvā padome, FM laikmetīgās mākslas centrs (Milāna), kā arī darbojies žurijas sastāvā tādām balvām kā Tērnera balva, Ars Fennica 2014, Velaskesa balva, Pola Hafa balva, Belvederes laikmetīgās mākslas balva, Furlas mākslas balva, Onufru balva un Venēcijas, Kvandžu un Perifēriskās biennāles medaļām. Vasifs Kortuns ir daudz rakstījis starptautiskām publikācijām un periodiskajiem izdevumiem, un viņa darbs ir bijis īpaši nozīmīgs un palīdzējis pārveidot Turcijas laikmetīgās mākslas pasauli

SALT ir viena no redzamākajām mākslas institūcijām Turcijā. Tā dibināta 2011. gadā ar privātbankas Garanti Bank atbalstu un darbības centriem Stambulā un Ankarā. Izstāžu, konferenču un publisko programmu veidošanā tā pieturas pie starpdisciplinaritātes principiem, īpašu uzmanību pievēršot izpētes projektiem. SALT centros nozīmīga vieta atvēlēta bibliotēkai, kā arī laikmetīgās mākslas, arhitektūras, dizaina, pilsētplanošanas, sociālās un ekonomikas vestures arhīviem, kas pieejami gan profesionālam izpētes darbam, gan plašai publikai. To resursi ir arī pamatfonds izstāžu praksei, tādejādi nodrošinot tiem arvien jaunas interpretācijas iespēju. SALT pazīstams arī ar savu izdevējdarbību, līdztekus grāmatām nodrošinot arī digitālās versijas, kuras iespējams lejuplādēt bez maksas.
SALT misija ir pētīt kritiskus un aktuālas dabas jautājumus vizuālās un materiālās kultūras jomā, lai rosinātu inovatīvu pieeju izpētes darbam un eksperimentālās domāšanas prasmi. Atvērta savā redzējumā un pozicionējusies kā izglības un domu apmaiņas platforma, SALT kā institūcija savu auditoriju uzrunā kā līdzdalībnieku ar paša kritisko viedokli un radošo pienesumu.

Vasıf Kortun, the Director of Research and Programs of SALT, is a curator, writer and lecturer in the field of contemporary visual art, cultural institutions, archives and spatial practices. Before establishing SALT, he was the founding director Platform Garanti Contemporary Art Center, Proje4L, Istanbul Museum of Contemporary Art and the Museum of the Center for Curatorial Studies in Bard College.
As an internationally renowned curator and a recipient of the Award for Curatorial Excellence from Bard College, Vasıf Kortun participated in many projects, including Taipei Biennial (2008) as the co-curator with ManRay Hsu, 9th International Istanbul Biennial (2005) as the co-curator with Charles Esche, the 3rd International Istanbul Biennial (1992) as the director and chief curator and a co-curator for the 1998 Sao Paolo Biennial. He curated the United Arab Emirates Pavilion (2011) and the Turkish Pavilion for the Venice Biennale (2007). He has served as a member of the Board of Directors of Foundation for Arts Initiatives, CIMAM International Committee for Museums and Collections of Modern Art, the Advisory Board of Asia Art Archive, FM Centre for Contemporary Art (Milan), and participated in juries including the Turner Prize, Ars Fennica 2014, Velasquez Prize, Paul Huf Award, Belvedere Contemporary Art Award, Furla Art Prize, Onufru Award and Venice, Gwangju and Periferic Biennials. Vasıf Kortun has written extensively for publications and periodicals internationally, and, in particular, his work has been inestimably important and transformative for the contemporary art scene of Turkey.

SALT is a not-for-profit institution located in İstanbul and Ankara, Turkey. Opened in April 2011, SALT hosts exhibitions, conferences and public programmes; engages in interdisciplinary research projects; and sustains SALT Research, a library and archive of recent art, architecture, design, urbanism, and social and economic histories to make them available for research and public use. These resources are also interpreted in the form of exhibitions and discussed in all other areas of programming. SALT regularly publishes and its e-books can be downloaded for free in PDF and e-pub formats.
SALT's mission is to explore critical and timely issues in visual and material culture, and cultivate innovative programmes for research and experimental thinking. Assuming an open attitude and establishing itself as a site of learning and debate, the institution aims to challenge, excite and provoke its visitors by encouraging them to offer critique and response.

Marko Skotini ir “FM” Laikmetīgas mākslas centra mākslinieciskais vadītājs un kopš 2004. gada arī “NABA” Vizuālās mākslas un kuratoru studiju nodaļas direktors Milānā, kā arī Džianni Kolombo arhīva (Milāna) zinātniskais vadītājs. Tāpat viņš kopš 2014. gada vada “PAV” izstāžu programmu.
Viņa pētījumi ir saistīti ar jomu, kurā pārklājas māksla un politika un kuru raksturo ārpus disciplīnu robežām esoši pētījumi, kas orientēti uz sabiedrību, ekoloģiju, urbānismu, pedagoģiju un jaunu institucionālo kritiku. Viņa darba metodes pamatā ir mūsdienīga izpratne par arhīvu kā radošu ražošanas instrumentu. Viņa pētījumu interešu centrā ir jauni reģioni, kuros attīstās laikmetīgā māksla, it īpaši Austrumeiropa.
M. Skotini ir galvenais redaktors žurnālam “No Order: Art in a Post-Fordist Society” (Archive Books, Berlīne), viņa raksti ir atrodami tādos periodiskos izdevumos kā “Moscow Art Magazine”, “Springerin”, “Flash Art”, “Domus”, “Manifesta Journal”, “Kaleidoscope”, “Brumaria”, “Chto Delat?/What is to be done?”, “Open!”, “South as a State of Mind” un “Alfabeta”. Viņš ir redaktors grāmatai, kas veltīta dokumentēšanai un arhīviem – “Politics of Memory” (Roma: DeriveApprodi, 2014; Berlīne: Archive Books, 2015). M. Skotini nesenākās izstādes ietver: “Nearhivējamais: Itālijas māksla kopš 20. gs 70. gadiem” (Milāna: FM Laikmetīgās mākslas centrs, 2016); “Pārāk agri, pārāk vēlu. Tuvie austrumi un mūsdienīgums” (Boloņa: Pinacoteca Nazionale, 2015); “Veģetācija kā politisks aģents” (Turīna: PAV, 2014); “Sakairināta materiāla vēsture” (Londona: Raven Row, 2010, otrs kurators Lāšs Bangs Larsens) un “Džianni Kolombo” (Turīna: Castello di Rivoli, 2009, otra kuratore – Karolina Hristova-Bakargijeva). M. Skotini ir arī veltījis daudzas izstādes Austrumeiropas mākslas skatuvei, t.sk.: “Pārlādētās revolūcijas” (ar Mineju Mirkanu, Berlīne un Milāna, 2003–2004); “Der Prozess: kolektīvā atmiņa un sociālā vēsture” (Prāgas biennāle nr.3, 2007); “Da Capo: Deimants Narkevičs” (Zagreba: MSU, 2015), “Tukšais pjedestāls: spoki no Austrumeiropas” (Boloņa: Archeological Museum, 2014). Venēcijas 56. biennālē Skotini bija kurators Albānijas paviljona projektam “Albānijas triloģija. Virkne aplinku stratēģiju”.

FM Laikmetīgās mākslas centrs Milānā tika atklāts 2016. gada 7. aprīlī, un par savas darbības galveno mērķi izvirza rūpes par mākslas darbu izpēti, novērtēšanu, konservāciju un izstādīšanu, galvenokārt strādājot ar privātajām kolekcijām un mākslinieku radošā mantojuma arhīviem.
FM centra telpās atrodas plaša izstāžu zāle, lai plašākā kontekstā iepazīstinātu ar Itālijas un citu valstu mākslas privātkolekcionāru krājumiem, vairākas privātās mākslas galerijas, jaunākajām tehnoloģijām atbilstošas mākslas darbu uzglabāšanas telpas, moderna restaurācijas darbnīca, kā arī rezidenču centrs māksliniekiem un kuratoriem. Cita starpā FM CCA sniedz arī profesionālas konsultācijas mākslas darbu īpašniekiem, vēloties kļūt par jauna tipa instutūciju, kas veicina laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu un padara pieejamus plašākai publikai interesantākās no privātajām mākslas kolekcijām.

Marco Scotini is artistic Director of FM Center for Contemporary Art and since 2004 the Director of the department of Visual Arts and Curatorial Studies at NABA in Milan and a Scientific Director of the Gianni Colombo Archive (Milan). He is a Head of the exhibitions program of PAV, Turin, since 2014.
His research deals with the overlapping fields of art and politics and is defined by the extra-disciplinary investigations oriented towards society, ecology, urbanism, pedagogy and new institutional critique. His working method is based on the contemporary understanding of the Archive as a generative production tool. His research also focuses on the emerging regions within the field of contemporary art, especially that of Eastern Europe.
The Editor-in-Chief of the magazine No Order: Art in a Post-Fordist Society (Archive Books, Berlin), his writings can be found in periodicals such as Moscow Art Magazine, Springerin, Flash Art, Domus, Manifesta Journal, Kaleidoscope, Brumaria, Chto Delat?/What is to be done?, Open!, South as a State of Mind, and Alfabeta. He is the editor of a book dedicated to documentary and archive, Politics of Memory (Rome: DeriveApprodi, 2014; Berlin: Archive Books, 2015) His most recent exhibitions include: The Unarchivable: Italian Art from the 1970-ies (Milan: FM Centre of Contemporary Art, 2016); Too early Too late. Middle-East and Modernity (Bologna: Pinacoteca Nazionale, 2015); Vegetation as a Political Agent (Turin: PAV, 2014); A History of Irritated Material (London: Raven Row, 2010, co-curated with Lars Bang Larsen) and Gianni Colombo (Turin: Castello di Rivoli, 2009, co-curated with Carolyn Christov-Bakargiev). He has also dedicated numerous exhibitions to the artistic scene from Eastern Europe, including: Revolutions Reloaded (with Mihnea Mircan, Berlin & Milan, 2003–2004); Der Prozess: Collective Memory and Social History (Prague Biennale 3, 2007); Da Capo: Deimantas Narkevicius (Zagreb: MSU, 2015), The Empty Pedestal: Ghosts from Eastern Europe (Bologna: Archeological Museum, 2014). For the 56th edition of the Venice Biennale Scotini curated the Albanian Pavilion with the project “Albanian Trilogy. A Series of Devious Strategies”.

FM Centre for Contemporary Art opened on April 7, 2016, in Milan, and is dedicated to art and art collections that assembles all subjects and functions related to the valorization, conservation and enhancement of private collections and artists' estates. Located in the historical industrial complex of Frigoriferi Milanesi, it includes an exhibition area dedicated to Italian and international collections, a space for contemporary art galleries, an open storage facility for art collectors wishing to make their collections accessible to the public, and a number of artists' estates. Furthermore, the centre organizes a residency program for artists and curators, a series of talks with collectors and a screening program.

Kristiana Berndesa ir “Van Abbemuseum” muzeja kuratore un krājuma vadītāja. K. Berndesa bija kuratore projektam “The Collection Now” – tā ir mainīga krājuma prezentācija, ietverot īpaši izstādei pasūtītus darbus un eksperimentālus mediācijas projektus (2013-2017).; arī projektam divu gadu ilgai muzeja krājumā balstītai programmai “Play Van Abbe”, kas ietvēra izstādes, muzeja pasūtītus jaundarbus, projektus, lekcijas, publikācijas un simpoziju “Plug In: Re-imagining the Collection”. Kā “SBMK” (Laikmetīgās mākslas saglabāšanas fonds) vadības komitejas locekle no 2000. līdz 2014. Gadam, K. Berndesa bija iesaistīta vairākos pētniecības projektos par video, performanču un instalāciju mākslas saglabāšanu un atkārtotu uzstādīšanu.

Van Abbemuseum Nīderlandes pilsētā Eindhovenā ir viens no pirmajiem publiskajiem laikmetīgās mākslas muzejiem Eiropā. Tā kolekcijā ir ap 2700 mākslas darbu, kas aptver laika posmu no 1909. gada līdz pat mūsdienām. Muzejs rosina domāt par vietu, kādu pasaulē ieņem māksla, pozicionējot savā darbībā attieksmi pret mākslas kolekciju kā kultūras “atmiņu”, bet pašu muzeju – kā publisko telpu. Atvērtība, pieejamība un zināšanu apmaiņa ir svarīgākās no Van Abbemuseum vērtībām.

Christiane Berndes is currently Curator and Head of Collections of the Van Abbemuseum. Recent projects she curated include ‘The Collection Now’, a changing collection presentation including commissions and experimental mediation projects (2013-2017), ‘Play Van Abbe’, a two-year programme around the collection of the museum, including exhibitions, commissions, projects, lectures, publications and a symposium (2009-2011), ‘Plug In: Re-imagining the Collection’, a series of 54 small presentations involving several guest curators (2006-2009). As a member of the steering committee of the SBMK (Foundation for the Conservation of Contemporary Art) from 2000 until 2014, she was involved in several research projects on the conservation and re-installation of video art, performance and installation art.

The Van Abbemuseum in Eindhoven (Netherland) is historically one of the first museums for contemporary art in Europe. The museum has an intensive international collection of more than 2,700 works of art, including key works by Lissitzky, Picasso, Kokoschka, Chagall, Beuys, McCarthy, Daniëls and Körmeling. Questions in the field of art and society are raised by the museum in an experimental way. An open attitude, hospitality and the exchange of information are important for the Van Abbemuseum and it encourages both themselves and the visitors to think about wide range of subjects, for example about the role of the collection as a cultural “memory” or about the museum as a public space. As a result of international cooperation and exchange, the Van Abbemuseum is also a place where cultural cross-pollination takes place.

Itālijā dzimusī mākslas kritiķe un muzeja kuratore Grācija Kvaroni ir mākslas vēsturniece, kura kopš 1991. gada strādā Parīzē, kur viņa pievienojās Fondation Cartier pour l’art contemporain un tagad ir fonda krājuma direktore. Viņa ir piedalījusies aptuveni 40 Fondation Cartier izstāžu projektos. Starp nesenākajiem projektiem ietilpst solo izstādes, kurās tika izstādīti Petija Smitas, Lī Bula, Tabaimo, Viljama Eglstona, Gerija Hila, Moebius, Rona Mjūka un Brūsa Naumana darbi.
Viņa regulāri piedalās mākslinieciskajās programmās, ko veido dažādas publiskas un privātas organizācijas Francijā un ārvalstīs, piemēram, Cité de la Musique Parīzē vai Fundacio Joan Miro Barselonā, Spānijā.
Grācija Kvaroni ir bijusi arī Parīzes Sorbonnas universitātes asociētā profesore, kur viņa bija kuratoru apmācību prjektu direktore un pasniedzēja. Pašlaik viņa pasniedz kuratoru studijas Abu Dabi Sorbonnas universitātē un arī Lilles Politisko zinātņu institūtā Francijā.

Fondation Cartier pour l'Art Contemporain (Cartier Fonds) ir viens no ievērojamākajiem Francijas korporatīvās filantropijas piemēriem. Cartier Fonds kopš tā dibināšanas 1984. gadā ir atbalstījis mākslas procesus gan organizējot izstādes un veidojot kolekciju, gan arī pasūtot un producējot jaunu mākslas darbu tapšanu. Fonds ir pasūtījis darbus vai darbu kolekcijas tik dažādiem māksliniekiem kā Balthasar Burkhard, Marc Newson, Lee Friedlander, Wim Delvoye, Pierrick Sorin, Alessandro Mendini, Tony Oursler, Gary Hill un David Lynch, kopumā fonda kolekcija ietver vairāk nekā 300 mākslinieku darbus. Kopš 1994. gada Cartier Fonda izstāžu un izglītības programma Parīzē pieejama publikai franču arhitekta Jean Nouvel īpaši šim nolūkam radītā ēkā.

Art critic and museum curator, Grazia Quaroni is an italian art historian based in Paris since 1991, when she joins the curatorial staff of the Fondation Cartier pour l’art contemporain in Paris and she is today Director of Collections for this institution. She collaborated in about 40 exhibition projects with the Fondation Cartier. Among the most recent ones, solo shows of Patti Smith, Lee Bul, Tabaimo, William Eggleston, Gary Hill, Moebius, Ron Mueck, Bruce Nauman.
She regularly gives contributions in the artistic programs of various public and private institutions in France and abroad, such as Cité de la Musique, Paris, or Fundacio Joan Miro, Barcelona, Spain.
Grazia Quaroni was also Associate Professor at Sorbonne-University of Paris, being a teacher and Project Director in Curatorial training. She currently teaches Curatorial Studies at Sorbonne – Abu Dhabi and at Political Sciences, Lille, France.

Fondation Cartier pour l'Art Contemporain (Fondation Cartier) is one of distinguished examples of corporate philanthropy in France. Established by Cartier International in 1984, the foundation has developed patronage through its exhibitions, its collection, and its production of artwork. Its collection bring together more than 300 artists from all over the world. The Fondation Cartier has commissioned individual works or collections of pieces by artists as diverse as Balthasar Burkhard, Marc Newson, Lee Friedlander, Wim Delvoye, Pierrick Sorin, Alessandro Mendini, Tony Oursler, Gary Hill and David Lynch. Since 1994 Foundation Cartier is located in an airy glass building designed by Jean Nouvel.

Inga Lāce ir kuratore Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā (LLMC) un de Appel mākslas centra, Amsterdama, izpētes stipendijas ieguvēja (2015-2016). De Appel mākslas centrā viņa pēta dabas un kultūras attiecības (mākslas) institūciju kontekstā. Amsterdamā viņa arī strādā pie izpētes projekta "Neiespējamie dialogi" (kopā ar Katia Krupennikova un Margaret Tali), kas rezultēsies izstādē 2017. gadā Framer Framed mākslas centrā. Viņa nesen bijusi kuratore tādām izstādēm kā "Pielāgošanās. Augu, dzīvnieku un citu sugu slepenā dzīve", Бükü - Büro für kulturelle Übersetzungen, Leipciga (2016), un "Pazudis arhīvā" (kopā ar Andru Silapēteri, Rīga, 2016). Viņa bijusi arī līdzkuratore izstādei "Draudzības (Re)konstrukcija" bijušajā VDK ēkā (2014). Lāce ir arī grāmatas gŗāmatas "Tulkojot atsauces. Nesenās pagātnes nospiedumi postsociālisma reģionā" redaktore (kopā ar Ievu Astahovsku, 2015). Viņa ir arī laikmetīgās mākslas festivālu Survival K(n)it 7 un Survival Kit 8 kuratore (kopā ar Solvitu Kresi, 2015, 2016).

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ir dinamiska vienība, kas meklē mākslas saistību ar aktuālajiem procesiem sabiedrībā, apgūst pilsētu un apkārtesošo realitāti kā radošu iespēju lauku, reaģē uz izmaiņām globālajā mākslas telpā, sadarbojoties ar māksliniekiem un citām mākslas organizācijām, producējot, informējot, izglītojot, analizējot, pētot, provocējot, uzdodot jautājumus, nosaucot vārdā un nereti pārkāpjot ierastās robežas, aicina piedalīties un būt sociāli aktīviem.
Centrs veido izstādes, organizē laikmetīgās mākslas festivālu Survival Kit, veic pētījumus, apkopo un izplata informāciju par laikmetīgo mākslu, rīko lekcijas, diskusijas, konferences, attīsta starpdisciplināras un inovatīvas kultūras iniciatīvas, piedalās kultūrpolitikas veidošanā.
Viens no mākslas centra galvenajiem uzdevumiem ir radīt atvērtu un kritiski domājošu vidi, veicinot mākslas un sabiedrības mijiedarbību.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ir:
• nevalstiska organizācija ar mērķi nodrošināt laikmetīgās mākslas procesu nepārtrauktību un integrāciju starptautiskā apritē
• kopš 1993. gada aktīva, ilgu laiku vienīgā organizācija, kas sistemātiski veicina laikmetīgās mākslas procesus
• viens no aktīvākajiem laikmetīgās mākslas projektu organizētājiem Latvijā
• starptautiski atzīts sadarbības partneris

LLMC uzmanības centrā ir projekti, kuros māksla darbojas kā komentārs un kas aicina uz dialogu. Pie tādiem projektiem var pieskaitīt arī izstādes, kas iepazīstina ar Latvijā mazāk zināmiem, vēl nepamanītiem vai nepelnīti aizmirstiem autoriem. Kopš 2009. gada LLMC organizē ikgadēju starptautisku mākslas festivālu Survival Kit, kas norisinās ārpus tradicionālajām izstāžu telpām un aicina māksliniekus domāt par aktuālajiem procesiem sabiedrībā un mākslā.
LLMC īsteno arī ar mākslas darbu un kontekstuālu dokumentu datu bāzes veidošanu, uzglabāšanu un sabiedriskās pieejamības nodrošināšanu saistītus projektus. Arī izdevējdarbība, radoša uzņēmējdarbība un izglītojošas programmas tiek realizētas dažādu projektu ietvaros.

Inga Lāce is a curator at the Latvian Centre for Contemporary Art (LCCA) and curatorial fellow at de Appel arts centre, Amsterdam (2015-2016). As a curatorial fellow she examines the intertwined relationships between the nature and culture bringing them to the fore within the context of an (art) institution. In Amsterdam she also works on a research project and series of discussions “Impossible Dialogues” (with Katia Krupennikova and Margaret Tali) in collaboration with Framer Framed. She has recently curated exhibitions Resilience. Secret Life of Plants, Animals and Other Species, Бükü - Büro für kulturelle Übersetzungen, Leipzig (2016), and Lost in the Archive (with Andra Silapetere, 2016), Riga, that takes the LCCA’s archive of contemporary art as a starting point. She also curated the exhibition (Re)construction of Friendship (2014) held in the former KGB house in Riga. Lāce has co-edited the book Revisiting Footnotes. Footprints of the Recent Past in the Post-Socialist Region (with Ieva Astahovska, 2015). She is curator of the contemporary art festival Survival Kit 8 (with Solvita Krese).

The Latvian Centre for Contemporary Art is an internationally active non-governmental culture organization that offers an independent perspective on current topics and recent historical events through the looking glass of art.
It works as a dynamic unit seeking connections between art and the current processes in the society, claiming the city and the surrounding reality as a field of creative possibilities.
The centre holds exhibitions, organizes the contemporary art festival Survival Kit, carries out research, collects and distributes information on contemporary art, arranges lectures, discussions, conferences, cultivates interdisciplinary and innovative culture initiatives, participates in creating culture policies.
One of the main tasks of LCCA is to create an open and critically reasoning environment, thus encouraging interaction of art and society.

Latvian Centre for Contemporary Art is:
• a non-governmental organization with the aim of providing continuity of contemporary art processes and their integration into international circuit
• active since 1993 and for a significant amount of time the single organization in Latvia systematically encouraging contemporary art processes
• one of the most active contemporary art project organizers in Latvia
• an internationally recognized cooperation partner

Vilnis Vējš ir mākslas kritiķis. Studējis scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā audiovizuālos medijus Latvijas Kultūras akadēmijā. Pētījis netradicionālās teātra formas Latvijā 1960. – 1980. gados. Darbojies scenogrāfijā, glezniecībā, dramaturģijā. Piedalījies izstādēs Re: publika (LLMC, 2003), Survival Kit 6 (LLMC, 2014) un Šķērssvītra. Starp normatīvo un fantāziju (kim?, 2015). Izstādes Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984 (2010) kurators. Kopš 2014. gada rakstu sērijas Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju redaktors laikraksta Diena un ABLV Charitable Foundation sadarbības projekta ietvaros. Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā pirmais laureāts (2016).

Vilnis Vējš is an art critic. He has studied scenography at the Latvian Academy of Art and audio-visual media at the Latvian Academy of Culture. He has done research on non-traditional forms of theatre in Latvia from 1960 to 1980 and has worked in scenography, painting and drama. He has participated as artist in group exhibitions Re: publika (Latvian Centre for Contemporary Art, Riga, 2003), Survival Kit 6 (LCCA, Riga, 2014) and Šķērssvītra. Starp normatīvo un fantāziju (kim?, Riga, 2015), and co-curated exhibition Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984 (LCCA in Riga Art Space, 2010). Since 2014 he is the editor of the series of articles on the future museum of contemporary art in Latvia for the newspaper Diena as a part of the ABLV Charitable Foundation collaboration project. He is the first laureate of the Normunds Naumanis Memorial Prize for art criticism (2016).

Gundega Laiviņa vada Latvijas Jaunā teātra institūtu, nevalstisku projektu organizāciju, kas ir aktīva laikmetīgās skatuves mākslas jomā. Kopš 2009. gada viņa ir Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus mākslinieciskā direktore. Gundega ir studējusi mūziku, kultūras teoriju un sociālo antropoloģiju. 2011. un 2015. gadā viņa bija Latvijas nacionālās ekspozīcijas kuratore Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē (izstāde "Pakļaušanās" 2015. gadā saņēma zelta medaļu par kopējo izrādes dizainu). No 2010. līdz 2014. gadam Gundega Laiviņa strādāja Rīgas – Eiropas Kultūras galvaspilsētas mākslinieciskajā padomē, kur atbildēja par mākslas iniciatīvām publiskajā telpā un projektiem, kuru radīšanā un izrādīšanā piedalās neprofesionāļi.

Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI) ir nevalstiska un nekomerciāla projektu organizācija, kas strādā ar laikmetīgo teātri, deju un citām skatuves mākslas formām vietējā un starptautiskā līmenī. LJTI paplašina teātra radīšanas, izplatīšanas un uztveres robežas un veicina daudzveidīgas, inovatīvas, atbildīgas un neatkarīgas profesionālās skatuves mākslas attīstību Latvijā. LJTI organizē vienreizējus (viesizrādes, izrāžu producēšana) un ilgtermiņa (festivāli, izglītības programmas, informācijas aprite, starptautiskā sadarbība) projektus un pasākumus, dzīvi reaģējot uz procesiem un vajadzībām Latvijas un Eiropas teātrī.

Gundega Laiviņa runs New Theatre Institute of Latvia, a project based organization working in the field of contemporary performing arts. Since 2009 she is artistic and managing director of Homo Novus, International Festival of Contemporary Theatre. Gundega has studied music, theory of culture and social anthropology. In 2011 and 2015 she was a curator of Latvian National exposition at the Prague Quadrennial of Performance Design and Space (exposition The Submission awarded with golden medal for the total performance design in 2015); from 2010 till 2014 she was a member of the artistic board of Riga – European Cultural Capital 2014 being specifically responsible for site-specific initiatives and projects involving communities.

The New Theatre Institute of Latvia is a project based organization working in the field of contemporary performing arts since 1998. NTIL produces local and international work, organises international contemporary theatre festival Homo Novus, the largest performing arts platform in Latvia and Latvian Theatre Showcase, provides training programmes, information exchange and international collaboration with a special focus on emerging ideas, innovative work and responsible actions.

Artis Svece (Dr. phil.) ir Latvijas Universitātes Filozofijas un vēstures fakultātes lektors un publicists. Studējis LU un Memorial University of Newfoundland Kanādā. Viņa interešu lokā ir gan dzīvnieku statusa ētiskie aspekti, gan estētikas jautājumi un aktuālā politiskā situācija. Publicējis daudzas esejas žurnālā Rīgas laiks un laikraksta Diena pielikumā Kultūras diena un izklaide. Piedalījies vairāku muzeju ekspozīciju satura veidošanā.

Artis Svece (Dr. phil.) is a publicist and a lecturer in the Faculty of History and Philosophy of the University of Latvia. Studied at the University of Latvia and the Memorial University of Newfoundland in Canada; his interests include the ethical aspects of the status of animals, issues of aesthetics and the current political situation. He has published numerous essays in Rīgas laiks and the Kultūras diena and Izklaide supplement to the Diena newspaper. He has worked on concept development of exhibition strategies for various museums.

Ieva Astahovska ir mākslas zinātniece un kuratore, daudzu Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektu, tajā skaitā nonkonformisma mākslas mantojumam veltīta pētījuma, vadītāja. Grāmatas Skola autore (2006), rakstu krājumu Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā (2010) un Atsedzot neredzamo pagātni / Recuperating the Invisible Past (2012) sastādītāja. Izstāžu Paralēlās hronoloģijas (2011) un Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam (Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2014, mākslas centrs Bozar, Brisele, 2015) kuratore.

Ieva Astahovska is an art theoretician and curator at Latvian Centre for Contemporary Art, with special interest in the legacy of non-conformist art in Latvia. Her books and main publications include – Skola (2006), Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā (2010) and Recuperating the Invisible Past (2012, editor). As a curator, her exhibitions include: Paralēlās hronoloģijas (2011) and Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam (The National Library of Latvia, 2014 and the Bozar Arts Centre, Brussels, 2015).

Milda Ivanauskiene ir Viļņas Modernās Mākslas centra izpilddirektore. Viņa ir sadarbojusies ar Modernās mākslas centru (MMC) kopš tā dibināšanas. Strādājot kā projektu vadītāja, viņa ir aktīvi piedalījusies lielākajā daļā MMC projektu un pasākumu. Viņas plašāk pazīstamākie projekti MMC ietvaros ir visaptverošs kultūras ceļvedis – projekts “Literatai iela” 2014. gadā, kā arī interaktīvais projekts “Viļņas runājošās skultūras” (2015). Abi projekti iezīmē MMC kā “muzeju bez sienām”. Kopš 2015. gada viņa veic centra vadītājas pienākumus un vada sagatavošanās darbus topošajam muzejam, kas tiks atvērts 2018. gadā.

Modernās mākslas centru (MMC) 2009. gadā kā “muzeju bez sienām” izveidoja Dangole un Viktors Butki. MMC kolekcija ir viena no lielākajām privātajām mākslas kolekcijām Lietuvā, tā ietver vairāk nekā 200 mākslinieku darbus, kas radīti laikā no 1960. gadiem līdz mūsdienām. 2018. gadā plānots atklāt ēku, ko MMC kolekcijai un publiskajai programmai radījis arhitekts Daniels Lībeskinds. Tikmēr MMC organizē izstādes sadarbībā ar citām institūcijām, izdod mākslas grāmatas, atbalsta kultūras izpētes projektus un turpina attīstīt savu kolekciju.

Milda Ivanauskienė is Acting Head of Modern Art Centre in Vilnius. She has collaborated with the Modern Art Center since it’s foundation. While working as a project manager, she actively took part in most of MMC’s projects and activities. Her most notorious previous contributions to MMC include the comprehensive cultural guide of the “Literatai street” project, published in 2014, and the interactive project “Vilnius Talking Statues” (2015), both representing MMC as a “museum without walls”. Since 2015, she has taken the position of the acting head of the Center, and now is in charge of leading the preparatory works for the future museum to be opened in 2018.

The Modern Art Center (MAC) was established in 2009 by Danguolė and Viktoras Butkus as a "museum without walls". The MAC collection is one of the largest private art collections in Lithuania, it includes artworks created from 1960 to the present day by more than 200 artists. Daniel Liebeskind has been invited to design the future home of the MAC collection, construction completion is expected in 2018. Until having their own premises, MAC is organizing exhibitions in collaboration with other institutions, publishing art books and funding culture research projects while also continuing to broaden its collection.

Ieva Kalniņa ir mākslas vēsturniece un kuratore, daudzu laikmetīgās mākslas izstāžu kuratore. Nozīmīgākās – Sociālais ekshibicionisms (2002), Ginta Gabrāna ekspozīcija Paraspoguļi 52. Venēcijas mākslas biennālē (2007) un Horizontu meklējot (2014). Sarakstījusi monogrāfiju Kustība. Visvaldis Ziediņš saistībā ar tāda paša nosaukuma izstādēm Rīgā, izstāžu zālē Arsenāls, KUMU, Igaunijā (2014) un Katzen Art Center Vašingtonā (2015). Izstādes Māris Ārgalis. Piena ceļš (Rīgas mākslas telpa, 2015) kuratore.

Ieva Kalniņa is an art historian and curator. She has curated many contemporary art exhibitions, the most noteworthy being – Sociālais ekshibicionisms (2002, Riga), Gints Gabrāns Paraspoguļi for Latvian Pavilion at 52nd Venice Biennale (2007) and Horizontu meklējot (2014, Riga). Her retrospective exhibition of Visvaldis Ziediņš, Kustība (exhibition hall Arsenāls, Riga and KUMU, Tallin, both 2014, and Katzen Art Center, Washington 2015) was followed by monography on the artist. She was also the curator of retrospective exhibition of Māris Ārgalis, Piena ceļš (Riga Art Space, 2015).

Viesturs Celmiņš ir sociālantropologs, kas pēta attiecības starp infrastruktūru, publisko telpu un kopienām pilsētvidē. Periodā no 2013/2014 gada viņš organizēja The City Seminar Kembridžas universitāte. 2015/2016. gadā piedalījās Baltijas paviljona izveidē 15. Venēcijas arhitektūras Biennālē un kopš 2016. gada ir viens no programmu direktoriem RTU starptautiskajā arhitektūras vasaras skolā. Viesturs ir bijis Fulbraita stipendiāts Ņūskūlas Universitātē (NY) un pašreiz ir doktorants Kembridžas universitātē.

Viesturs Celmiņš is a social anthropologist, whose research focuses on infrastructure, public space and communal life in the cities. Between 20013/2014 he co-orgranized the "City Seminar" series at the University of Cambridge. Recently he contributed to the making of the Baltic Pavillion for the XV Venice Architecture Biennale and starting 2016, he is one of the program directors at the RTU International Summer School in architecture. Viesturs was a Fulbright Scholar at the NSSR (2007) and is currently completing his PhD thesis in Social Anthropology at the University of Cambridge.

Zane Zajančkauska ir kuratore, producente un kritiķe, kas strādā laikmetīgās kultūras un komunikācijas jomā. Izveidojusi un vadījusi izstāžu centru Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bijusi kuratore diskursīviem pasākumiem Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, Leipcigas Laikmetīgās mākslas muzejā, sadarbojusies ar teātra festivālu Homo Novus. Zane Zajančkauska ir dibinājusi sadarbības platformu Kolektīvs.
Kolektīvs ir atvērta un dinamiska sadarbības forma, kurā ar savām prasmēm un pieredzi dalās satura, dizaina un komunikācijas speciālisti. Kolektīvs rada vizuālus, naratīvus un konceptuālus risinājumus projektiem kultūras un uzņēmējdarbības vidē. Kolektīvu 2015. gadā dibināja komunikācijas konsultante Signe Valtiņa, dizainere Ilze Kalnbērziņa Praz, kuratore un kritiķe Zane Zajančkauska.

Zane Zajančkauska is curator, producer and critic working in the field of contemporary culture and communication. She has established and led exhibition center at the National Library of Latvia, curated discursive events for Latvian Center for Contemporary Art, Galerie für Zeitgenössische Kunst Leipzig, has collaborated with theater festival Homo Novus a.o. Zane Zajančkauska is cofoudner and active member of the collaborative platform "Kolektīvs".
"Kolektīvs" is an open and dynamic form of collaboration where content, design and communications specialists share their skills and experience. "Kolektīvs" creates visual, narrative and conceptual solutions for projects in culture and entrepreneurship. "Kolektīvs" was established in 2015 by communication consultant Signe Valtiņa, designer Ilze Kalnbērziņa Praz, curator and critic Zane Zajančkauska.

No 2010. līdz 2015. gadam Anderss Hermss bija Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja (EKKM) mākslinieciskais direktors un kurators. No 2002. līdz 2012. gadam viņš darbojās kā kurators Tallinas Kunsthalle. Viņš nesen bija kurators vēsturiskajai izstādei “1995” (kopā ar Hanno Soansu, 2015) un starptautiskajai grupas izstādei “Melnā māja. Piezīmes par arhitektūru” (EKKM, 2014), ceļojošajai izstādei “Kohatu”(2014-2016, līdzkurators Martens Esko) un“Igaunijas sapnis. Laikmetīgās mākslas festivāls” (2013) Stavangerā, Norvēģijā, kas ietvēra četras atsevišķas izstādes dažādās institūcijās. Starp viņa nesenākajiem projektiem jāpiemin tādu mākslinieku personālizstādes kā Marks Raidpere (2013, EKKM, otrs kurators Eugenio Viola) un Kristina Normana (2010, Kunsthalle, Tallina). Viņš ir arī bijis kurators grupas izstādēm un īpašiem projektiem, piemēram, “Alku kolekcija” (2012), “Tumsa, tumša” (2011) un “Gandrīz nekas” (2010) – visi EKKM, kā arī “Neizstāstīti stāsti” (2011) un “Strādnieku blūzs” (2009/2010) – abi Tallinas Kunsthalle.
Viņš ir bijis kurators Igaunijas Paviljona ekspozīcijai Venēcijas arhitektūras biennālē 2000. gadā un Venēcijas mākslas biennālē 2003. gadā. Viņš arī ir līdzdibinātājs un viens no mākslinieciskajiem direktoriem reizi divos gados notiekošajam NU performanču festivālam (2005–2011). Pasniedz lekcijas Igaunijas Mākslas akadēmijā kopš 2000. gada, un kopš 2006. gada vada programmu, kas saucas “Laikmetīgās mākslas jautājumi”.

Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejs (EKKM) ir neparasts laikmetīgās mākslas muzeja modelis, kas institucionāli kartējams zonā starp oficiālu valsts institūciju un mākslinieku pašradītu vietu. EKKM veido kolekciju un sezonāli – no aprīļa līdz novembrim – piedāvā izstāžu programmu, iepazīstinot ar igauņu un citu valstu mākslinieku darbiem. EKKM šķietami seko darba metodēm, kas raksturīgas jau labi iesakņotām mākslas institūcijām, bet vienlaikus pret tām attiecas kritiski un tās pārveido. 2006. gada nogalē EKKM savas telpas ieņēma nelegāli – kā skvoteri, tagad savu atrašanos Tallinas kādreizējā katlu mājā iniciatīvas autori ir legalizējuši un muzeja darbība ir paplašinājusies – tā paspārnē darbojas Lugemik grāmatveikals, kafejnīca un kopš 2011. gada tiek pasniegta EKKM iniciēta laikmetīgās mākslas balvas – Köler Prize.

In the years 2010-2015 Anders Härm was the artistic director and the curator of the Museum of Contemporary Art of Estonia (EKKM). From 2002-2012 he worked as a curator at the Kunsthalle Tallinn. He recently curated the historical exhibition “1995” (with Hanno Soans, 2015) and the international group show “Black House. Notes on Architecture” (2014) at the EKKM, travelling show “Kohatu”(2014-2016, co-curator Marten Esko) and “Estonian Dream. Festival of Contemporary Art” (2013) in Stavanger, Norway consisting of four separate exhibitions at different institutions. His recent projects include solo exhibitions by Mark Raidpere (2013, EKKM, co-curator Eugenio Viola) and Kristina Norman (2010, Kunsthalle Tallinn). He has also curated group exhibitions and special projects like “Collection of Desires” (2012), “Darkness, Dark” (2011) and “Next to Nothing”(2010) at the EKKM as well as “Untold Stories” (2011) and “Blue Collar Blues” (2009/2010) at the Kunsthalle Tallinn.
He has curated Estonian National Pavilions of the Venice Biennale at the Architecture Exhibition in 2000 and at the Art Exhibition in 2003. He was the establisher and one of the artistic directors of the biannual NU Performance Festival (2005-2011). He has been lecturing at the Estonian Academy of Arts since 2000; since 2006 he leads there program titled “Questions of Contemporary Art”.

The Contemporary Art Museum of Estonia (EKKM) is an initiative, that situates itself somewhere between official state-run institutions and artist-run-do-it-yourself venues. It is an unconventional concept of a contemporary art museum that works towards producing, exhibiting, collecting and popularizing local and international contemporary art while altering the prevailing working methods of established art institutions. It is a tool of self-establishment for younger generation artists, curators and art students. EKKM operates from late 2006 as an ex-squat that has now legalized its premises in a previously abandoned office building of Tallinn’s former heating plant. EKKM has been producing exhibitons and collecting art from 2007 and since 2010 has established its regular exhibition season that takes place from April until November. In 2011 EKKM initiated its own contemporary art prize, the Köler Prize.

Andris Brinkmanis ir latviešu izcelsmes mākslas kritiķis un kurators, kurš strādā Milānā un Venēcijā. Kopš 2009. gada viņš ir mākslas vēstures un kuratorzinību lektors, un kopš 2013. gada kursa vadītājs vizuālās mākslas bakalaura studijām akadēmijā Nuova Accademia di Belle Arti Milano (NABA). Viņš ir sadarbojies ar tādiem žurnāliem kā Corriere della Sera, Alfabeta 2, Arte e Critica, Flash Art International, Monument to Transformation, Studija, Kultūras Forums, u.c un ir starptautiskais redaktors žurnālam (bookzine) No Order: Art in a Postfordist society.
Viņa kuratora prakse ir saistīta ar tādām tēmām kā alternatīvā izglītība un saikne starp politiku, zināšanu radīšanu un vizuālo kultūru. Viņš bieži sadarbojas ar māksliniekiem no Austrumeiropas un Baltijas valstīm.
Viņš ir bijis kurators starptautiskam semināram “Mašīnas, kas mācās – diskursi” par māksliniecisko izglītību un alternatīvu zināšanu radīšanu NABA Milānā. Documenta 13 ietvaros viņš piedalījās programmā “Par mākslas izglītību” un kā lektors piedalījās documenta 13 “Priekšlasījumu programmā”. 2015. gadā viņš bija kurators konferencei, kas veltīta Lavijas teātru direktorei Asjai Lācis, un 2014.gadā filozofam Valteram Benjamiņam veltītajā konferencē “Kreiso idejas kultūrā: parole Asja” Latvijas Kultūras akadēmijā Rīgā.
No 2008. līdz 2015. gadam viņš sadarbojās ar Džianni Kolombo arhīvu Milānā un tāpat ir piedalījies daudzu izstāžu veidošanā, starp kurām var minēt “Džianni Kolombo” (Castello di Rivoli Museo Díarte Contemporanea; kuratori Marko Skotīni un Karolina Hristova-Bakargijeva, 2009/10); “Ambienti” (HausKonstruktiv, Cīrihe, 2009); “Albānijas triloģija. Virkne aplinku stratēģiju” (Armando Lulaji, (Albānijas paviljons, 56. starptautiskā mākslas izstāde, kurators M. Skotīni); “Nepakļaušanās arhīvs (Parks)” (SALT, Stambula, 2014), “No atmiņām līdz matērijai” (Quartiere Umanitaria, Via Solari 40, Milāna, 2013); ES projekts “Atika. Pašorganizācijas politika”, Milāna, 2009–2011, “Oktobris, izeja, atmiņa un iekāre”, ar Marko Skotīni, (Milāna, 2007); “Mirstīgie. Antons Korbijns”, (Rīga, 2005); “Sapņu sala”, (Rīga, 2004); “Adaptācija” (Tallina, 2003). Viņš ir kuratora palīgs Marko Skotīni ceļojošajam projektam “Nepakļaušanās. Nepārtraukts video arhīvs”, kas izstādīts tādās pilsētās kā Berlīne, Eindhovena, Notingema, Londona, Atlanta, Bostona, Kopenhāgena, Rīga, Cīrihe, Bukareste, Zagreba, Stambula u.c.

Andris Brinkmanis is an art critic and curator of Latvian origin, based in Milan and Venice. Since 2009, a lecturer of Art History and Curatorial Studies and since 2013 a Course leader of BA of Visual Arts at Nuova Accademia di Belle Arti Milano (NABA). He has collaborated with magazines such as Corriere della Sera, Alfabeta 2, Arte e Critica, Flash Art International, Monument to Transformation, Studija, Kultūras Forums, etc. and is the International Editor of bookzine No Order: Art in a Postfordist society.
His curatorial research is centered around the subjects of alternative education and the relationship between politics, knowledge production and visual culture. He frequently contributes to and works with artists from Eastern Europe and the Baltic countries.
He has curated an international seminar “Learning Machines – Discourses” on artistic education and alternative production of knowledge at NABA in Milan. At Documenta 13 he was part of “On Art Education” program and participated as a reader at Documenta 13 “Readings Program”. In 2015 he curated the conference dedicated to Latvian theatre director Asja Lacis and philosopher Walter Benjamin “Leftist Ideas in Culture: The Password Asja” at the Academy of Culture in Riga Latvia, 2014.
From 2008-2015 he has collaborated with the Gianno Colombo archive in Milan and has contributed to many exhibitions among which we can mention "Gianni Colombo" (Castello di Rivoli Museo Díarte Contemporanea; curators Marco Scotini and Carolyn Christov-Bakargiev, 2009/10); "Ambienti" (HausKonstruktiv, Zurich, 2009);“Albanian Trilogy. A Series of Devious Stratagems“ by Armando Lulajî (Albanian pavillion, 56th International Art Exhibition, curator M. Scotini); “Disobedience Archive (The Park)” (SALT, Istanbul, 2014), “From memory to matter” (Quartiere Umanitaria, Via Solari 40, Milan, 2013); EU project "Attica. Politics of Self-Organization", Milan, 2009-2011, “October. Exit, memory and desire”, with Marco Scotini, (Milan, 2007); “Mortals. Anton Corbijn”, (Riga, 2005); “The Dream Island”, (Riga, 2004); “Adaptation” (Tallinn, 2003). He is an assistant curator of the itinerant project by Marco Scotini “Disobedience. An ongoing video archive” exhibited among others in Berlin, Eindhoven, Nottingham, London, Atlanta, Boston, Copenhagen, Riga, Bucharest, Zagreb, Istanbul.

Andrejs Strokins ir mācījies Andreja Granta fotogrāfijas kursos (2007–2008), ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozarē (2010), piedalījies ISSP darbnīcās (2009–2015). Kopš 2013. gada ir vairāku starptautisku konkursu laureāts, tostarp Kauņas Photo Star (2013) portfolio skates uzvarētājs, LensCulture jauno talantu Top50 laureāts (2014), fotogrāfijas platformas Foam Talent 2016 laureāts. Strokina darbi iekļauti Venēcijas Arhitektūras biennāles Baltijas paviljona grupas izstādē (2016). Personālizstādes: "Kosmiskās skumjas" (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2016), "Olimpiskais ķermenis" (Mūkusalas salons, 2016), "Cilvēki kāpās" (Latvijas Fotogrāfijas muzejs, 2015).

Andrejs Strokins has graduated from the Department of Graphic Design at the Latvian Academy of Art and received additional training at numerous photography courses and creative workshops. He has participated in group exhibitions in both Latvia and abroad, and organized a solo exhibition in Lithuania entitled "People in the Dunes" (2014). Andrejs Strokins works as an independent photographer, and most recently has garnered awards at a number of photography competitions, including Kaunas Photo Star, La Quatrieme Image, and the Photo Annual Awards in the category of documentary photography. “Disorders and Obstacles” is his first solo exhibition in Latvia.

Zane Onckule ir kuratore un kim? Laikmetīgās mākslas centra Programmas direktore kopš 2010.gada. Organizējusi, kūrējusi un līdzkūrējusi izstādes, veidojot institūcijas programmu, kā arī veidojusi publikācijas un citus atbilstošus materiālus, sadarbībā ar plašu mākslinieku, kuratoru un teorētiķu loku. Viņa bija līdz-komisāre Latvijas paviljonam 55. Venēcijas biennālē, kas tika organizēts sadarbībā ar Art in General (Ņujorkā). Jaunākie kuratoriālie projekti: Aleksandras Cukermanes izstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rīgā (2016), grupas izstāde Le Fragole del Baltico (kopā ar Simone Menedžoi), CarOf, Milānā (2015); “Kalns, grimsti! Ieleja, celies!”, Ullas fon Brandenburgas izstāde kim?, Rīgā (2015); Jargot, Oļas Vasiļjevas personālizstāde Art in General, Ņujorkā (2014); Vortex, grupas izstāde Garage Museum of Contemporary Art, Maskavā (2014) un Little Vera, Saņas Kantarovska un Ellas Krugļanskas izstāde kim?, Rīgā (2014). Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā mākslas vēsturi un Latvijas Universitātē Sociālo zinātņu fakultātē, ieguvusi bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadīšanā BA Uzņēmējdarbības un Finanšu skolā. Interesē valodas paradigmas, rakstniecība un norobežošanās jēdziens, ko ikviens pieredz, apšaubot vizuālās mākslas prakses nosacījumus. Šobrīd kuratore kim? Laikmetīgās mākslas centra jauno telpu atklāšanas programmai un Ievas Epneres personālizstādei Art in General, Ņujorkā.

kim? jeb ''kas ir māksla?'' Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga tika dibināts 2009. gadā. Caur piedāvātajām noteikta žanra laika pavadīšanas iespējām – izstādēm, lekcijām, diskusijām, publikācijām un izglītības programmu – domājam par vārdu "konteksts" un "diskurss" labskanības un jēgas celšanu iespējami dažādos mērogos. Sabiedrībai piemītoši uzskati, idejas un paši to paudēji – mākslinieki, teorētiķi, kuratori, tulki, filozofi un muzeji – ir neatņemami komponenti kim? pasākumu veidošanā. Kopš 2009. gada ir organizētas pāri par 160 latviešu un ārvalstu mākslinieku izstādes, kā arī tiek kopta tradīcija rīkot regulāras, ieinteresētai auditorijai atvērtas lekcijas, seminārus, lasījumus un performances. 2010. gada nogalē ir aizsākts darbs pie ilgtermiņa projekta – dažādu mākslas teorijai un kritikai veltītu tekstu un tulkojumu izstrāde, kā arī citu iespiedumu publicēšana. Izstādes un saistīto notikumu programma tiek veidota sadarbojoties ar vieskuratoriem un citām institūcijām. 2013. gadā kim? sadarbībā ar organizāciju Art in General veidoja Latvijas paviljonu 55. Venēcijas biennālē. Jaunākie sadarbības partneri: galerija Temnikova & Kasela (Tallina), mākslas telpa Sic (Helsinki), izdevniecība Paraguay Press (Parīze), Moderna Museet Malmo (Malme), Art in General (Ņujorka), Laikmetīgās mākslas muzejs Garage (Maskava). 2015. gadā kim? sadarbībā ar KW Laikmetīgās mākslas institūtu Berlīnē, ISCP starptautisko darbnīcu un kuratoru programmu Ņujorkā un Gasworks izstāžu, darbnīcu un starptautisko rezidenču programmu Londonā nodibināja “kim? Rezidences Balvu”. Pēc sešiem publiskās darbības gadiem Spīķeros, š.g. septembrī kim? Laikmetīgās mākslas centrs uzsāk darbību jaunās izstāžu telpās Sporta 2, Skanstes ielas rajonā.

Zane Onckule is a curator and Programme Director at kim? Contemporary Art Centre, Riga since 2010. She has organised, curated and co-curated exhibitions, parallel programming as well as edited publications and other corresponding materials in collaboration with wide range of artists, curators and theoreticians. She was a co-commissioner of Latvian Pavilion at the 55th Venice Biennale organized in partnership with Art in General (New York). Recent curatorial activities include curating solo show of Alexandra Zukerman at The Museum of Decorative Arts and Design, Riga (2016), Le Fragole del Baltico (together with Simone Menegoi), group exhibition at CareOf, Milan (2015); Sink Down Montain, Raise Up Walley!, solo exhibition by Ulla von Brandenburg at kim?, Riga (2015); Little Vera, a duo exhibition by Sanya Kantarosvky and Ella Kruglyanskaya at kim?, Riga (2014) and Jargot, solo exhibition by Ola Vasiljeva at Art in General, New York (2014). She studied Art History at The Art Academy of Latvia and Communication Science at University of Latvia, and holds a Bachelor's degree from Banking Institution of Higher Education in Latvia. Interested in the modes of language, writing, production, and notion of retreat, all seen through questioning the conditions of visual art practices. Curator of the programme for upcoming kim? Contemproary Art Centre new venue and Ieva Epnere's solo exhibition at Art in General.

kim? Contemporary Art Centre, Riga was founded in 2009. The name of kim? is no less than an abbreviation of an insistent question “what is art?" (“kas ir māksla?” in Latvian). The organization offers a certain range of activities such as exhibitions, lectures, discussions, publications and educational programme related to contemporary art, theory and social issues introduced by means of local and international corpus of ideas, beliefs and individuals. kim? supports the development of emerging artists, theoreticians, curators, philosophers, translators and thinkers of other spheres aiming to provide a responsive context to their work and to make critical practices accessible to a wider audience. Since 2009, more than a 160 local and international artist exhibitions have been organized by kim? and the basis for regular lectures, seminars, screenings and performances has been set. As of 2010, a long-term project: the promotion and publication of a specific range of essays and texts on art, art theory and criticism, and selected translations is introduced. Exhibitions and the related program is curated by kim? as well as in collaboration with guest curators and other institutions. In collaboration with Art in General kim? organized Latvia’s pavilion in the 55th Venice Biennale. Most recent collaboration partners: Temnikova & Kasela Gallery (Tallinn), Sic (Helsinki), publishing house Paraguay Press (Paris), Moderna Museet Malmo (Malmo), Art in General (New York), Museum of Contemporary Art Garage (Moscow). In 2015, kim? in partnership with KW Institute for Contemporary Art in Berlin, SCP International Studio & Curatorial Program in New York and Gasworks, Gallery, Studios and International Residency Programme in London launched the kim? Residency Award. After six years of public activities in Riga's Spīķeri district, kim? Contemporary Art Centre has changed location in September 2016 to a new venue in Sporta 2, Skanste street district.

Elīna Sproģe (1992) ieguvusi bakalaura grādu mākslas vēsturē Latvijas Mākslas akadēmijā. 2013. gadā kļuvusi par mecenātes Ināras Teterevas stipendijas mākslā laureāti. Rakstus kultūras un mākslas izdevumos publicē kopš 2012. gada. Ir kataloga "Brekte" (izdevniecība "Neputns", 2014) un grāmatas "Katrīna Neiburga" (izdevniecības "Neputns" sērija "Studijas bibliotēka", 2015) teksta autore. Darbojusies galerijā "Alma", bijusi fonda "Mākslai vajag telpu" izstāžu sērijas "Džemma" un Rīgas Mākslas telpas Intro zāles Jaunrades programmas kuratore, kā arī festivāla "Rīgas Fotomēnesis 2016" koordinatore. Šobrīd strādā par kim? Laikmetīgās mākslas centra komunikācijas vadītāju.

Elīna Sproģe graduated from the Latvian Academy of Art with a Bachelor of Arts in art history. In 2013, she was awarded an Inara Teterev art scholarship. Author of many articles in arts and culture publications since 2012, she is also the author of the Brekte catalogue (Neputns, 2014) and the book Katrīna Neiburga (part of the Neputns Studio Library series 2015). Having worked for the Alma Gallery, she has also been the curator of the Mākslai vajag telpu exhibition series Džemma as well as for the New Works programme of the Intro gallery of the Riga Art Space and the co-ordinator of Riga Photomonth 2016. Currently she is the Director of Communications for the kim? Centre for Contemporary Art.

Līva Jēgere ir komunikācijas projektu vadītāja kultūras un mākslas jomā. Šobrīd ir daļa no MRS grupa komandas un ir iesaistīta topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja komunikācijas veidošanā un ir Latvijas valsts simtgades Vispārējo Dziesmu un Deju svētku atbalstītāju projektu koordinatore.

MRS grupa ir pilna servisa sabiedrisko attiecību un sociāl-politisko attiecību aģentūra. Viena no uzņēmuma specializācijām ir mākslas projektu īstenošana, pārraudzība un komunikācija. MRS grupa ir piedalījusies Latvijas Sabiedrisko attiecību kompāniju asociācijas izveidē un darbojas tās valdē.

Līva Jēgere is a manager of communication projects in the field of culture and art. Currently she is part of MRS grupa and is involved in communication of future Latvian Museum of Contemporary Art and is coordinator of sponsorship projects of next All-Latvian Song and Dace Festival, that will take place in 2018 – in centenary of Republic of Latvia.

MRS grupa is a full service public relations and public affairs agency. Development, supervision and communication of art projects are among core competencies and expertise of MRS grupa. It is a founding member and board member of the Latvian Association of Public Relations Companies.

Mārcis Rubenis ir koprades semināru fasilitators, viens no idejuTALKAS lielu grupu koprades semināru pieejas izveidotājiem. Kopš 2009.gada veidojis un fasilitējis vairāk kā 200 koprades pasākumus uzņēmumiem, pašvaldībām, valsts institūcijām un pētnieciskiem projektiem. Viņa motto ir "Radīt vidi, kurā cilvēki var radīt" un viņš to īsteno, veidojot organizāciju "Free Riga", kas atver Rīgas neizmantotās ēkas radošiem un sabiedriskiem projektiem.

Mārcis Rubenis is a faciliatior of co-creation, one of the founders of idejuTALKA. Since 2009 he has faciliated more then 200 co-creation events for enterprises, municpalities, public institutions and research projects. His motto is "To creat an environment in which people can create", right now he is fulfilling it through creation of organization "Free Riga" that opens up empy buildings in Riga for creative and social projects.

Kaspars Vanags, mākslas kurators un kultūrteorētiķis. Kopā ar domubiedriem deviņdesmitajos gados izveidoja radošo apvienību „Open”, kas organizēja plaša mēroga starpdisciplinārus pasākumus, veicinot sadarbības praksi starp vizuālās mākslas, elektroniskās mūzikas, jauno mediju mākslas un literatūras jomā iesaistītajiem. Kā kurators veidojis projektus, kuros mākslai piešķirta kritiska sociālās platformas loma, vēršoties pret vai veidojot alternatīvas patērētājsabiedrības kultūrai – „Slaidlugas” (1998), „Subversija pilsētvidē” (2000), “Tējas sēne” (2002). Vēlāk pievērsies mākslas vēstures studijām, ieguvis maģistra grādu mākslas zinātnē Kortolda mākslas institūtā Londonā. Dzīvo Rīgā un Berlīnē, kur strādā kā izstāžu veidotājs un mākslas kritiķis. Kurators Latvijas paviljonam 56.Venēcijas mākslas biennālē (Katrīna Neiburga, Andris Eglītis “Armpit”). Jaunākā izstāde Latvijā: “Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju” laikmetīgās mākslas centrā kim? (2015). Kopš 2015. gada ir ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs un vada radošās koncepcijas izstrādi topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam, kuru paredzēts atklāt 2021. gadā kā ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu Fonda realizētu privāto iniciatīvu partnerībā ar Latvijas Republikas Kultūras ministriju.

ABLV Charitable Foundation ir labdarības fonds, kura darbības mērķis ir veicināt biznesa un visas sabiedrības atbildību par līdzcilvēkiem un vidi.

Kaspars Vanags, art curator and writer. In colaboration with other likeminded young culture practitioners in 1994 founded group “Open” to organise interdisciplinary art events as creative mix between visual arts, electronic music, new media art and literature. Curator of projects in which art had a critical role of a social platform, turning against or creating an alternative to consumerism culture – Slaidlugas (1998), Subversion (2000), T-Shroom (2002). Later turned to studies of art histoty, obtaining MA at the Courtauld Institute of Art. Lives in Berlin and Riga. Curator of the Latvian Pavilion at 56. Venice Art Biennale (Katrina Neiburga, Andris Eglītis Armpit). Latest curated exhibition – Slash: In Between the Normative and Fantasy (kim? Contemprary art centre, Riga, 2015). Since 2015 he is the Head of Art Programmes at ABLV Charitable Foundation and is working on the conceptual guidlines of the future Latvian Museum of Contemporary Art, planned to be opend by 2021 as a private initiative of ABLV Charitable Foundation and Boris and Inara Terevevi Foundation in partnership with the Ministry of Culture in Latvia.

ABLV Charitable Foundation is a charitable foundation whose operating goal is to encourage the responsibility of business and society as a whole towards fellow citizens and the environment.

Zandas Zilgalves izglītība ietver bakalaura grādu uzņēmējdarbībā, kas iegūts Banku augstskolā, kā arī Latvijas Universitātē iegūtu bakalaura grādu tiesību zinībās un Rīgas Juridiskajā augstskolā iegūtu maģistra grādu tiesībās un finansēs. Zanda ir papildinājusi savas zināšanas arī Cīrihes Universitātē, studējot MBA ar Swiss Baltic Net stipendiju.
Paralēli savai karjerai, kas vienmēr bijusi cieši saistīta ar viņas izglītību jurisprudencē un finansēs, vadot juridiskā atbalsta nodaļu bankā, kā arī strādājot par administratīvo direktori vairākos valsts un pašvaldības uzņēmumos, viņa vienmēr bijusi iesaistīta mākslas un kultūras jomā.
Zanda ir dzimusi mākslinieku ģimenē, kuri bija dibinātāji vienai no pirmajām nevalstiskajām mākslas organizācijām Latvijā, Kultūras un mākslas projektu NOASS. Kopš 1998 viņa iesaistījās šīs organizācijas darbībā, 2007.gadā kļūstot par šīs organizācijas izpilddirektori.
2007. gadā NOASS pievienojās Eiropas kultūras centru tīklam Trans Europe Halles, kurš tobrīd apvienoja aptuveni 70 kultūras un mākslas centrus no 27 Eiropas valstīm. No 2009–2011 Zanda tika ievēlēta Trans Europe Halles tīkla valdē.
Kopš 2012. gada Zanda ir apvienojusi savu profesionālo pieredzi mākslas, kultūras, tieslietu un finanšu jomās, vadot ABLV Charitable Foundation, kā arī strādājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdē.

ABLV Charitable Foundation ir labdarības fonds, kura darbības mērķis ir veicināt biznesa un visas sabiedrības atbildību par līdzcilvēkiem un vidi.

In terms of her education, Zanda Zilgalve holds a bachelor’s degree in business administration from the Banking Institution of Higher Education, a bachelor’s degree in law from the University of Latvia and a master’s degree in law and finance from the Riga Graduate School of Law. Zanda also furthered her education at the University of Zurich, where she attended an MBA course as the recipient of a Swiss Baltic Net grant.
Parallel to her career that was closely connected with her education in law and finance, working as the head of a legal unit in a bank, as well as the administrative director of several state- and municipality-owned enterprises, she was always involved in realms of arts and culture.
Zanda was born into an artist’s family who were the founders of one of the first arts NGOs in Latvia, Culture and Arts Project NOASS. From 1998, she was involved in the development of this organization, eventually rising to the position of Managing Director in 2007.
In 2007, NOASS joined the European network of cultural centres Trans Europe Halles, which connects around 70 cultural venues in 27 European states. From 2009 to 2011, Zanda was a member of Trans Europe Halles’ Executive Committee.
Since 2012, Zanda has drawn on her considerable professional experience working in the fields of the arts, culture, law and finance in her current positions as the Chair of the ABLV Charitable Foundation and as a Board Member of the Latvian Museum of Contemporary Art Foundation.

ABLV Charitable Foundation is a charitable foundation whose operating goal is to encourage the responsibility of business and society as a whole towards fellow citizens and the environment.

Viļus Kavaļausks (1978) ir laikmetīgās mākslas mecenāts, kolekcionārs un divu mākslas fondu — Lewben Mākslas fonda un Lietuviešu diasporas mākslas fonda — dibinātājs un valdes loceklis. Šie fondi pārvalda visaptverošu Lietuvas un starptautiskās mākslas kolekciju, kurā pārstāvēti darbi no 18. gs. beigām līdz mūsdienām. V. Kavaļausks ne vien kolekcionē mākslas darbus, bet arī dāvina tos valstij — kopš 2013. gada viņš ir veicis dāvinājumus Lietuvas Mākslas muzejam, M. K. Čurļoņa Nacionālajam mākslas muzejam un Viļņas Gaona valsts ebreju muzejam. Papildus tam viņš aktīvi atbalsta izstādes dažādās laikmetīgās mākslas institūcijās, piemēram, Laikmetīgās mākslas centrā, Vartai galerijā, mākslas un izglītības centrā Rupert un tādos projektos kā ArtVilnius starptautiskais laikmetīgās mākslas gadatirgus un Viļņas Pilsētas opera. V. Kavaļausks jau trešo gadu atbalsta jaunos māksliniekus, sniedzot atbalstu projektam “Jauno gleznotāju balva”. Kopš 2010. gada viņš ir bijis mecenāts teju 20 izstādēm un vairāk nekā desmit publikāciju projektiem. Kopš 2014. gada viņš ir bijis viens no dalībniekiem Apvienotās Karalistes Teita muzeja Krievijas un Austrumeiropas mākslas darbu iegādes komitejā, kur kopā ar muzeja kuratoru grupu veido kolekciju veidošanas stratēģiju. 2015. gadā Lietuvas Kultūras ministrija pasniedza 2014. gada kultūras mecenātisma goda zīmi grupai Viļņas Pilsētas operas mecenātu, tostarp Viļum Kavaļauskam, par atbalstu jaunajiem māksliniekiem. 2016. gadā Lietuvas premjerministrs Aļģirds Butkevičs publiski novērtēja V. Kavaļauska nozīmīgo ieguldījumu Lietuvas kultūras atbalstīšanā.

Lewben Mākslas fonds ir privāti finansēta mākslas institūcija, tās pamatā ir Viļa Kavaļauska mākslas darbu kolekcija, kas ietver Lietuvas un citu valstu mākslinieku darbus, radītus laika posmā no 18. gs. beigām līdz mūsdienām. Lewben Mākslas fonds organizē izstādes un publicē mākslas grāmatas, kā arī fondam pieder Baltijas mākslas medijs Echo Gone Wrong un tādi projektiem kā artnews.lt un artbooks.lt.

Vilius Kavaliauskas (1978) is a patron of contemporary art, a collector, and founder and chairman of the board of two art funds, the Lewben Art Foundation and the Lithuanian Expatriate Art Foundation. These foundations administer a representative collection of Lithuanian and international art, from the end of the 18th century to the present day. Kavaliauskas not only collects art, but also donates it to the state: since 2013, he has made donations to the Lithuanian Art Museum, the M.K. Čiurlionis National Art Museum, and the Vilna Gaon Jewish State Museum. In addition, he actively supports exhibitions at various contemporary art institutions, such as the Contemporary Art Centre, the Vartai Gallery, Rupert, and projects such as the ArtVilnius international contemporary art fair and the Vilnius City Opera public institution. Kavaliauskas supports young artists for the third year running by contributing to the Young Painter Prize project. Since 2010, he has been the patron of almost 20 exhibitions, and over ten publishing projects. Since 2014, he has been one of the members of the Russia and Eastern Europe Acquisitions Committee at the Tate museum in the United Kingdom, working alongside the Tate curatorial team to frame its collecting strategy. In 2015, the Lithuanian Ministry of Culture presented its 2014 cultural patronage mark to the group of patrons of Vilnius City Opera, including Vilius Kavaliauskas, for supporting young artists. In 2016, Algirdas Butkevičius, the Lithuanian prime minister, publicly acknowledged Kavaliauskas’ important contribution to the propagation of Lithuanian culture.

The Lewben Art Foundation is a privately funded organization that evolved from the private collection of Vilius Kavaliauskas. Lewben Art Foundation is not only administrating a collection of Lithuanian and international art from the end of the 18th century to the present day but also organizing exhibitions, publishing art books and is shareholder of the public enterprise Artnews which is managing Baltic Artperss Echo Gone Wrong as well as such projects as artnews.lt, artbooks.lt.

Jekaterina Čučalina, V-A-C fonda vadošā kuratore
Pietauvojoties pie pilsētsalas

V-A-C fonds ir nevalstiska bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir iepazīstināt ārvalstu auditoriju ar Krievijas mūsdienu mākslas parādībām, sniegt atbalstu aktuālajiem procesiem laikmetīgajā mākslā un rīkot plaša profila mākslas notikumus. Fonds darbojas izstāžu veidošanā, izdevējdarbībā un izglītības jomā. Uzsācis savu darbību pirms septiņiem gadiem, fonds līdz šim iztika bez pastāvīgām izstāžu telpām, radot savus notikumus kā „ceļojumus“ pa dažādām pilsētas vietām. Nu fonda vajadzībām par laikmetīgās mākslas muzeju Maskavas centrā tiek pārbūvēta agrākā termoelektrostracija. Kādi ir secinājumi, stratēģijas līkločiem nomainot agrāko gultni? V-A-C fonds ir ilgtermiņa programma sadarbībai ar ārpus mākslas pasaules strādājošām organizācijām vai iestādēm. Tās ietvaros tiek realizēti projekti, atbalstot centienus laikmetīgajai mākslai izpausties netipiskās norišu vietās, kā arī iepludinātu to pilsētvides ikdienā, tādejādi paplašinot Maskavas kultūras notikumu aprites dimensijas. Izstāžu organizēšana netradicionālās vietās ir veids, kā mākslai pamest ierastā robežas, nomainīt sociālo vidi, izmantot citas metodes. Tas ļāva radīt gluži citu muzeja, akadēmiskās institūcijas vai sabiedriskās organizācijas darbības ritmu, ļaujot mūsdienīgiem eksperimentiem vienlaicīgi reflektēt arī par mākslas darbu eksponēšanas praksi, kādu paredzēja padomju kultūras kanons.

Katerina Chuchalina, V-A-C Foundation, Curator and Head of the Exhibitions
Before mooring at the city island

V-A-C, a private non-for-profit institution dedicated to the international presentation, production and development of Russian contemporary art – across a multitude of forms and within the framework of exhibition, educational, and publishing programme. Started seven years ago it has been working without permanent venue, doing nomadically the exhibitions and events around the city. Now it is on the way to building a museum in the city center. What did we gain and learn on such a winding road? The long-term V-A-C programme of collaborative projects with non-art institutions has been directed toward the search for a contemporary space for art, to forge new links with the urban context and Moscow cultural sector. Doing exhibitions in spaces that do not usually engage in such collaboration is an attempt to go beyond the limits of the institutionally prescribed zone of art, in order to approach different milieux, methodologies, the modus operandi of museum, scientific and social institutions, and also to correlate the existing modes of representation and display with regard to the Soviet legacy of cultural systems.

Hendriks Folkerts, documenta 14 līdzkurators
Zāļu pilieni uz cukurgrauda: kā uzturēt pie dzīvības muzeju

Modernās mākslas muzeju dzīve kūsā. Tajos tiek organizētas plaši pieprasītas izstādes, tiek realizētas zinātnisko pētījumu programmas, veikti apjomīgi paplašināšanas un rūpīgi izplānotas rekonstrukcijas darbi. Muzeji īsteno apjomīgas apmeklētāju piesaistes programmas un veic būtisku skatītāju izglītošanas darbu. Muzeji ir vieta, kur notiek personālizstādes, saviesīgi pasākumi, biennāles, labdarības pasākumi, tematiskie simpoziji, dīdžeju priekšnesumi, uzņēmumu valdes sanāksmes un citas sabiedriskas norises. Muzejs sevī iemieso visu to labāko un sliktāko, kas piemīt mākslas pasaulei un globalizētajai Rietumvalstu kultūrai. Muzejs ir faktors, kas raisa jaunas domas, neapmierinātību, nosaka politiskos uzskatus, liek cilvēkiem kļūt par aktīvistiem, anarhistiem. Tas rada nekorektus uzskatus un izpausmes, liek kultūras nozarei slīgt pašapmierinātībā, aizrauties ar neokoloniālismu un neoliberālismu. Kādēļ esam ļāvuši kaut kam tik monstrozam vispār rasties? Hendrika Folkerta referāts ļaus jums uzzināt iespējamo atbildi uz šo jautājumu, ļaus palūkoties uz to no līdz šim neizzināta viedokļa – caur Stefana Cveiga, Ēlaja, Irēnas Haidukas, pagātnes muzeju, kuru vairs nav un cita starpā arī Klausa Bīzenbaha prizmu.

Hendrik Folkerts, documenta 14, Co-curator
Spoonfull of sugar: Keeping the Museum Alive

The contemporary art museum is alive, with blockbuster exhibitions and extensive research programs, with massive extensions and thoughtful renovations, with ambitious public programs and significant education strategies, with solo exhibitions, with cocktail parties, with biennial shows, with fundraising parties, with dedicated symposia, with DJ concerts, with board meetings and with public space. It represents a conflict of the best and the worst of the what the art world on the one hand and the globalized West on the other hand has to offer. A catalyst of ideas, outrage, politics, activism, anarchy, political (in)correctness, cultural complacency, neocolonialism and neoliberalism. Have we raised a monster? The talk by Hendrik Folkerts will unravel this question, perhaps beyond recognition, discussing Stefan Zweig, Ulay, Irene Haiduk, a museum that no longer exists and Klaus Biesenbach along the way.

Sebastians Cihockis, Varšavas Modernās mākslas muzeja galvenais kurators
Muzejs pēcmākslas laikmetā

Prezentācijas ietvaros tiks stāstīts par virkni Varšavas modernās mākslas muzeja organizētu projektu, kas apskata pasaules politisko, sociālo un postmāksliniecisko stāvokli. Referātā tiek sniegti arī vairāki piemēri – Brodno skulptūru parks, kas izveidots kopā ar mākslinieku Pāvelu Althameru, izstāde „Jaunā nacionālā māksla”, kurā tiek iztirzāta Polijas kultūras konservatīvā un nacionālistiski noskaņotā daba, kā arī šobrīd notiekošā izstāde „Būt noderīgiem. Dzīve postmākslinieciskajā gadsimtā”, kuras izveidošanā viens no galvenajiem impulsiem bija termins (apzīmējums), kuru ieviesa muzejs un Varšavas atvērtā slāvu universitāte. Universitāte lielu uzmanību pievērš tādai parādībai kā „māksla ārpus mākslas” jeb veidam, kā māksla izlaužas no muzeja „grožiem” un iespiežas tādās jomās, kā teorētiskā kartogrāfija, lauksaimnieku kooperatīvi, alternatīvais tūrisms un neformālās universitātes. Kāda ir muzeju loma apstākļos, kur māksla pāriet nemākslinieciskā plāksnē, ar to zaudējot raksturīgākās tās iezīmes, kas veidojušās iepriekšējos laika posmos? Ko nozīmē tas, ka mākslinieks strādā pie darbiem, kas nekļūst par mākslas darbiem?

Sebastian Cichocki, Museum of Modern Art in Warsaw, Chief Curator
The Museum in Postartistic Times

The presentation focuses on a number of projects organized by the Warsaw Museum of Modern Art, dealing with the political, social and “postartistic” conditions of the world. The lecture will include such examples as the Bródno Sculpture Park (conceived in a co-operation with the artist Paweł Althamer), the exhibition "New National Art" analysing the conservative and nationalistic visual culture in Poland, and the ongoing programme “Making Use. Life in Postartistic Times” initiated by terms of Museum and The Warsaw Free/Slow University. The latest is focused on “art beyond art”, migrating from the museum capture into such environments as critical cartography, agricultural cooperatives, alternative tourism, and flying universities. What role can be performed by museums when art is radiating toward non-artistic circles, and, in so doing, loses the characteristics that have previously defined it as art? What happens when an artist’s work does not materialize in the form of an art piece?

Marko Skotini, FM Laikmetīgās mākslas centra Milānā mākslinieciskais direktors
De-arhivēšana / Re-arhivēšana: laikmetīgās mākslas institūcijas kā izpētes un satura ražotne

Kā vērtējama iespēja izveidot jauna tipa mākslas institūcijas, ņemot vērā neoliberāli noskaņotu populistisku kultūras politikas veidotāju spiedienu un faktu, ka kopš t.s. „trešā mākslas institūciju nozīmes pārskatīšanas (institutional critique) viļņa” ir pagājuši desmit gadi? Kā lai izceļ un pilnveido pārskatīšanas radīto, sarežģīto „bagāžu” un liek to lietā pārredzamā nākotnē? Starp citu, vai mēs vispār vairs varam un vai vajag attēlot laiku lineāri, mēs atrodoties tagadnē un pagātnei esot mums aiz muguras, bet nākotnei - priekšā? Ņemot vērā tagadnes pastāvīgo nobīdi laikā un telpā, no socioloģiskā viedokļa kultūras institūcijai vai tās ēkai vairs nav ārēju robežu un no tās funkciju viedokļa pagātne ir daudz aktuālāka nekā tagadne un daudz neskaidrāka nekā nākotne. Tādējādi arhivēšana kļūst par jauna veida teorētisku instrumentu – tādu kā atkāpi no klasiskajiem izstāžu veidošanas principiem un mākslas darba un skatītāja attiecībām. Līdz ar to arhīva saturs iegūst pavisam jaunu nozīmi, nojaucot robežas starp mākslas darbu un tā dokumentēšanu, vēsturi un tās atainojumu, faktiem un izdomājumu, darba vizuālo un aprakstošo šķautni. Arhīvs, kas atrodas nebeidzamu, dinamisku pārmaiņu procesā, paver jaunas iespējas starpdisciplināru pētījumu veikšanai.

Marco Scotini, FM Center for Contemporary Art, Milan, Artistic Director
De-Archiving/Re-Archiving: Contemporary Art Institutions as a Research and Production Machine

After ten years since the so called “third wave” of institutional critique appeared, how we can reflect on the possibilities for new forms of art institutions under the pressure of the neo-liberal populist cultural policies? How we can further articulate and develop its complex legacy in a productive way for the near future? By the way: is it still possible and adequate to represent time as a linear sequence placing ourselves in the present with the past behind and the future ahead? De facto, in the permanent spatial and temporal displacement of today, is no longer possible to find a sociological outside to the institution and the past is more current than the present and more uncertain than the future. In this context archiving procedure becomes a new paradigmatic tool, alternative to the classical exhibition making approach and to that of its audience. The figure of the archive (in a totally new meaning) is able to disrupt boundaries between art work and documentation, between history and representation, facts and fiction, discursive and visual regimes. At least, this continuous and dynamic relay enables to open to extradisciplinary fields.

Vasifs Kortuns, laikmetīgās mākslas centra SALT izpētes un programmu direktors
Muzejs kā instrumentu komplekts pārdomātu lēmumu pieņemšanai

Daži apsvērumi – izpratne par iestādi (muzeju) kā noderīgu darbarīku, nevis tikai kā ēku un kolekciju; vajadzību līdzsvarošana starp “publisko telpu” (izstādes, publiskas programmas) un klosteri (pētniecība) un šo divu darbības veidu vienlīdz augsta novērtēšana; atmiņas un vēstures aktivizēšana un lūgums pievērst uzmanību mantojumam nākotnē; kontrole pār iestādes dažādajiem ātrumiem un izpratne par to, kā to izmanto ieinteresētās puses; neveiksmes un pārmaiņu process līdz brīdim, kad lietas tiek sakārtotas tādā veidā, kas nodrošina funkcionējošu ekoloģiju; zināšanu novērtēšana, pārliecinošu argumentu izmantošana, nekļūstot augstprātīgam par savām zināšanām un atzīstot uz disciplīnu balstītu zināšanu ierobežojumus. Neatkārtot iepriekšējās muzeju prakses kļūdas, nesniegt 19. vai 20. gadsimta atbildes 21. gadsimta problēmu risināšanai; nepārtraukti analizēt kontekstu un attīstīt pielāgošanās spēju. Izpratne un darbības turpināšana kā anahroniskai, nekapitālistiskai (bet ne antikapitālistiskai) iestādei kapitālistiskā pasaulē, vienlaikus izvairoties no menedžeru piedāvājumiem. Paturēt prātā vienu mērķi – muzeja pienākums ir nodrošināt, ka nākamajām paaudzēm tiek atstāta mantojumā labāka pasaule, un, ņemot vērā, ka muzejs pats to nevar izdarīt, ir jāpalīdz cilvēkiem, sniedzot viņiem darbarīkus un laiku, lai viņi varētu pieņemt pārdomātus lēmumus.

Vasif Kortun, Contemporary Art Center SALT, Founding director of Research & Programs
Museum as a toolbox for informed decission-making

Some concerns, understanding the institution [museum] as a useful apparatus and not merely as a building and a collection; balancing needs as both "a public space” [exhibitions, public programs] and a monastery [research] and valuing equally these two operations; activating memory and history and asking heritage to be addressed into the future; being in control of the different velocities of the institution and being alert to the way the constituencies use it; failing and changing until things arrive at a workable ecology; valuing knowledge, having strong arguments but not being arrogant about what you know and recognizing the limits of discipline-based knowledge. Not repeating the mistakes of past museum practices, not giving 19th or 20th century answers to a 21st century problem; constantly analyzing the context and developing adaptability. Understanding and upholding the anachronism of working as a noncapitalist [not anticapitalist] institution in a capitalist world and keeping managerialist proposals at bay. Having one goal in mind, the museum's duty is to make sure that the world it arrives at is better than the world it will inherit, and as the museum itself cannot do that, assisting citizens in providing them with the tools and the time to make informed decisions.

Milda Ivanauskiene, Modernās Mākslas Centra Viļņā izpilddirektore
Mākslas kolekcija ilgās pēc muzeja

Prezentācijā iepazīstinās ar Modernās mākslas centru, tā dibinātājiem un kolekcijas izveidē izmantotajiem principiem. Tiks aplūkota koncepcija “muzejs bez sienām” un līdz šim īstenotie projekti. Klātesošie tiks iepazīstināti arī ar Daniela Lībeskinda izstrādāto ēkas projektu, kā arī ar Viļņas jaunā mākslas centra redzējumu.

Milda Ivanauskienė, Modern Art Centre in Vilnius, Acting Head
Art collections longing for a museum building

The key-note presentation will provide with some background information about the Modern Art Centre, introducing its founders and the principles followed in the formation of the collection. Further, the phase of "museum without walls" will be examined, touching upon the implemented projects. Finally, the current design of the building by Daniel Libeskind will be shared with the audience as well as the vision for the new art centre in Vilnius.

Kristiana Berndesa, Van Abbemuseum kuratore un krājuma vadītāja
Kolekcionējot laikmetīgo: savdabīgas prakses

Kāda ir modernās un laikmetīgās mākslas muzeja funkcija laikā, kad notiek globālās (ne)kārtības un sistēmu krīzes? Ko no modernisma beigu drupām muzejs var izglābt un kam spēj piešķirt jaunu jēgu? Kā mēs varam izmantot mākslas kolekciju, lai kritiski palūkotos uz mūsu vēsturi un radītu kopīgu redzējumu nākotnei? Savā lekcijā es galveno uzmanību pievērsīšu tam, kā “Van Abbemuseum” muzejs risina šos jautājumus savā krājumā balstītajā programmā un pētniecībā. Es stāstīšu par to, kā mēs nonācām pie konkrētām interešu jomām, kas ir kolekciju veidošanas politikas un izstāžu pētniecības pamatā. Es aplūkošu veidu, kā muzejs sadarbojas ar kuratoriem, vidutājiem un sociālajiem dizaineriem, sniedzot stratēģijas, kas palīdz veidot saikni ar politizētām vietējām kopienām. Visbeidzot es iepazīstināšu ar 2017. gadā gaidāmo krājuma prezentāciju, kas kā sākuma punktu izmanto tādu jēdzienu izpēti kā “demodernizācija” un “dekolonizācija”.

Christiane Berndes, Van Abbemuseum, Curator and Head of Collections
Collecting in the Contemporary: Deviant Practices

What is the function of the museum of modern and contemporary art in a time of global (dis)order and system crises? What can the museum salvage and repurpose from the ruins of modernism’s end? And how can we use an art collection to reflect critically on our history and create shared visions for the future? In my lecture I will focus on how the Van Abbemuseum addresses these questions in its collections programme and research. I will focus on how we arrived at specific fields of interest that form the basis for our acquisitions policy and exhibitions research. I shall discuss the manner in which the museum seeks to collaborate between curators, mediators and social designers, providing strategies to connect with politicized local communities. Lastly, I shall introduce the forthcoming collection presentation in 2017 that takes as a departure point an interrogation of notions such as de-modernising and de-colonising.

Grācija Kvaroni, Cartier laikmetīgās mākslas fonda kolekciju direktore
Skaistā cituriene: Cartier laikmetīgās mākslas fonda programma un kolekcijas atvērtība visām radošajām jomām

1984. gadā Cartier izveidoja Fondation Cartier pour l’art contemporain. Ar savu revolucionāro pieeju mākslas atbalstam Fondation Cartier radīja jaunu pieeju izstāžu veidošanai - ar daudzdisciplīnu raksturu, ar zinātkāri un vēlmi uzdot jautājumus. Fonda darbības principi ir šādi: jaunu mākslinieku atklāšana un slavenu mākslinieku nezināmu darbu atklāšana plašākai publikai; jaunu mākslas darbu pasūtīšana un izgatavošana fonda izstādēm, kas ir atvērtas visām radošajām jomām, nodrošinot ilgtermiņa dzīvu un tiešu dialogu ar māksliniekiem. Fondation Cartier ir atvērts ļoti plašai auditorijai, un fonds veiksmīgi reaģē uz mūsdienu izaicinājumiem, pateicoties tā ciešajai sadarbībai ar intelektuāļiem un māksliniekiem, kuriem ir būtiska loma fonda plānotajās izstādēs un pasākumos. Fondation Cartier programmas priekšplānā ir tādas jomas kā humanitārās zinātnes, vide un ekoloģija. Tas atspoguļojas arī mākslas darbos, kas veido fonda kolekciju.

Grazia Quaroni, Fondation Cartier pour l'art contemporain, Director of Collections
A Beautiful Elsewhere. Fondation Cartier pour l’art contemporain: a program and a collection open to all fields of creation

In 1984, Cartier launched the Fondation Cartier pour l’art contemporain. With its pioneering, visionary approach to patronage, the Fondation Cartier invented a new way to exhibition-making, multi-disciplinary in nature and characterized by a spirit of curiosity and inquiry. Its fundamental ideas: discovering young artists as well as revealing unknown works by renowned artists; commissioning and producing new works for its exhibitions, open up to all fields of creation, in a long term, lively and direct dialogue with the artists. Welcoming a very large audience, the Fondation Cartier responds to the challenges of its time, thanks to its close collaboration with the intellectuals and artists who play a key role in its programmed exhibitions and scheduled events. The Fondation Cartier boasts a program that is at the forefront of domains such as human sciences, environment and ecology. This is reflected in the works of art that make up the collection.

Indreks Grigors, kurators un mākslas kritiķis
Laikmetīgās mākslas galeriju komplekts

Indreks Grigors savā stundu ilgajā kritikas šovā atver laikmetīgās mākslas Pandoras lādi un iepazīstina skatītājus ar tās saturu. Laikmetīgās mākslas galerijas komplektā ir iekļauti visi nepieciešamie rīki, ieskaitot izstādes nosaukumu, tekstu uz sienām un, katram gadījumam, arī mākslinieku, lai stundas laikā izveidotu laikmetīgās mākslas izstādi. Lādes atvēršanu papildinās komentāri, un šajā procesā ar klātesošo palīdzību tiks izveidota laikmetīgās mākslas izstāde.

Indrek Grigor, Curator and art critic
Toolkit for Contemporary Art Galleries

Indrek Grigor opens during his hour long stand-up-criticism-show the Pandora box of contemporary art and introduces the audience to its content. The Contemporary Art Toolbox contains all the necessary tools, complete with exhibition title, wall text and just in case the artist, in order to set up a contemporary art exhibition within an hour. In course of the commented unwrapping of the box a contemporary art exhibition will be set up with the help of the audience.

Anderss Hermss, Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja (EKKM) līdzdibinātājs
Piezīmes par pašinstitucionalizēšanās stratēģijām. EKKM gadījums

Pašinstitucionalizēšanās pirmām kārtām ir rīks, kas palīdz koncentrēt un vadīt savu dienaskārtību, kas citādi varētu šķist nenoteikta un nesaistīta. Tā nodrošina konceptuālu satvaru darbībai un palīdz to artikulēt. Tā ir pretstatā tādām stratēģijām kā institūciju “saplūšana” vai “pārņemšana” un ļauj jau no paša sākuma veidot savu institūciju saskaņā ar saviem noteikumiem. Šī reizē ir gan pašinstitucionalizēšanās priekšrocība, gan trūkums — jūs varat brīvi darīt jebko, bet neviens no jums neko negaida.
Pašinstitucionalizēšanās sākumā ir lokuss, kultūrpolitiskais konteksts, kurā persona mēģina sevi pozicionēt un kur tā darbojas, veicot institucionālo darbību. Viss pārējais seko. Prezentācijā tiks parādīta pašinstitucionalizēšanās problemātika, par piemēru izvēloties EKKM.

Anders Härms, Contemporary Art Museum of Estonia (EKKM) co-founder
Notes on Strategies of Self-Instituting. The EKKM case

Self-instituting is, first and foremost, a tool, that helps to concentrate and handle one’s agenda that otherwise might seem loose and disconnected. It provides a conceptual umbrella for ones activities and helps to articulate it. It is in opposition to strategies of “blending in” or “taking over” an institution, it is starting one on your own terms from the beginning on. This is both the advantage and the disadvantage of self-instituting: you are free to do anything but no one expects nothing from you.
In the beginning of self-instituting is the locus, cultural-political context where one tries to situate oneself and where one is operating, where one performs the institutional. All the rest follows. The presentation will open the problematic of self-instituting using EKKM as a model case.

Andris Brinkmanis, simpozija līdzkurators
Cross-training: ko no tā gaidīt

Simpozijs Cross training: 10 vingrinājumi ceļā uz muzeju iepazīstinās ar dažādām kultūras institūcijām un izpausmēm, kas saistītas ar laikmetīgās mākslas muzejiem pasaulē. Vieslektori prezentēs savu situācijas analīzi ciešā dialogā ar Baltijas reģiona māksliniekiem un kultūras darbiniekiem. Pasākuma nosaukums aizgūts no sporta leksikona, kur “cross training” apzīmē kombinētu vingrinājumu kompleksu no citām sporta disciplīnām, kas nav sportista pamata disciplīna. Simpozija dalībnieki tiks aicināti “iejusties viens otra ādā”, izvairoties no hermētiski noslēgtiem diskursiem un hierarhiskiem piemēriem.
Ņemot vērā, ka neoliberālā ekonomika ir spēcīgi mainījusi modernisma laikam tradicionālo izpratni par to, kas ir institūcija un kāda ir tās loma, aktuāli šķiet vaicāt, uz kādiem modeļiem lai atsaucamies, domājot par šodienas mākslas institūcijām un muzejiem? Cik patiesi ir nozarē valdošie stereotipi? Ko varam mācīties no spilgtākajām neveiksmēm, un kā kultūras institūcijām izdzīvot zem absurdu mārketinga stratēģiju spiediena?
Filozofs Žils Delēzs, runājot par teoriju, rosināja to padarīt par sava veida darba rīku kasti, ko iespējams pielietot praktiski. Vai šo metaforu varam attiecināt arī uz institūcijām? Prezentācijas, paneļdiskusijas un darbsemināri piedāvās salīdzinās un analizēt, mēģinās iedvesmot un norādīt ceļus iespējām pārkāpt esošās robežas. Simpozijs iecerējis aizsākt dialogu ar vietējām un citu reģionu mākslas institūcijām, lai kopīgi meklētu atbildes uz virkni svarīgu jautājumu, kas saistīti ar Latvijas Laikmetīgās Mākslas muzeja izveides projektu.
Vai muzeja idejai joprojām būtu jābalstās vienīgi uz tradicionālās koncepcijas pīlāriem – iespaidīgu ēku un krājumu, vai varbūt sastāvdaļas, kas veido institūciju šodien ir mainījušās? Vai joprojām iespējams strikti nodalīt privāto un valsts sektoru, vai varbūt ir jāpārdomā par sinerģijas iespēju? Kā “ekoloģizēt” un padarīt ilgtspējīgākas iniciatīvas, kas konceptuāli izriet no tādas ilgtspējībai pretrunīgas domāšanas sistēmas kā modernisms? Vai iespējams pretoties piespiedu ekspansijas bumam? Kāpēc joprojām izplatīta ir nerentablu, grūti apsaimniekojamu skulptūrveida celtņu būvniecība, un kā strādāt efektīvi par spīti konkurencei, ko rada atsevišķu multinacionālo muzeju tīklu neproporcionālā ekspansija? Kā izglītības, pētniecības, arhīvu un citas muzeja darbības programmas var kļūt par vēstures veidošanas un kritiskas domāšanas avotiem, nevis par ideoloģijas rīku, peļņas gūšanas līdzekli vai ekskluzivitātes apliecinājumu? Vai muzeji var pāraugt nacionālās un reprezentatīvās funkcijas? Vai ideja par atvērtām un pieejamām publiskajām institūcijām un publisko telpu ir tikai utopija, vai tomēr varam to apsvērt kā reālu iespēju? Kāda būs šo nākotnes institūciju publika, un vai piekļuve tām un līdzdalība to programmās var piedāvāt alternatīvu ierasti pasīvam un patērnieciskam lietotojumam? Kuri būs nākotnes spēles dalībnieki un kādus nākotnes scenārijus varam ieskicēt šodien?
Privāti vai valsts, vietēji vai starptautiski – katrs simpozijā prezentētais muzeja vai mākslas centra gadījums parādīs konkrētu redzējumu par iespējamo virzienu, kādā iespējams doties, lai mainītu lietu esošo kārtību un atklātu institūciju jaunā veidolā. Simpozijā rastajiem risinājumiem ir paredzēts praktisks pielietojums, lai iezīmētu ceļu, kāds ejams pretim Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. ABLV Charitable Foundation, būdams viens no iecerētā muzeja iniciatoriem, vēlas fonda mākslas grantu programmu padarīt par sadarbības platformu, kas sekmētu vietējo un starptautisko kultūras institūciju, dažādu radošo iniciatīvu un plašākas sabiedrības iesaisti gaidāmā muzeja tapšanā.

Andris Brinkmanis, Co-curator of the Symposium
Cross-training: What to expect

Symposium Cross-training: 10 exercises to Shape a Museum is an attempt to intersect various art and cultural experiences in the relation to contemporary art museum, presented by numerous guest speakers, in a close dialogue with the local artists and cultural practitioners of the Baltic region. The title of the event derives from sports, where cross-training refers to combining exercises from other disciplines, different from that of the athlete in training. Symposium will therefore invite its participants to try the “others’ shoes” rather than to present hermetic discourses and top-down examples.
At the time when neo-liberal economy has muted the rooted modernist mindsets about what is an institution; in the midst of stereotypes, spectacular failures and trendy marketing strategies, what are the models we may still refer to, when thinking of an art institution or a museum at large? If, as Gilles Deleuze, when speaking about a theory suggested that it must become a sort of a toolbox, that can be used – may we imagine applying this metaphor to the institutions? Presentations, panel discussions and workshops will propose, compare, analyse, inspire and invite to trespass the existing boundaries, in order to start a transnational dialogue that can provide at least some answers to a myriad of questions:
Shall the idea of a museum be still based just on the old pillars of building and collection or perhaps the main ingredients have to be seriously reconsidered? May we still apply the formally strict division between the private and the state sectors, or shall we reconsider the possible synergies between the two? How may one “ecologise” and render more sustainable initiatives, which conceptually derive from an unsustainable pattern of thought [modernism]? How to resist the forced expansion as well as unsustainable landmark building strategies and remain operative despite the disproportional growth of few multinational museum networks? How can educational, research, archival and other activities become a source for the production of history and criticality, rather than consent, ideology, profit and exclusivity? Can museums overgrow the bonds of national or mere representational function in general? Does the idea of open and accessible public institutions and space remains utopia or perhaps a possibility that shall be seriously reconsidered? Who are and who will be the publics of those future institutions and shall the access to them be limited as mere users, consumers? Who will be the upcoming players and what future scenarios can we draw today?
Private or state owned, local or international, each one of the presented museum or art centre case-studies will share a particular vision of an eventual direction that can be undertaken, in order to change the state of things and re-imagine the institution. There are also practical implementation in sight, as the symposium is supposed to lay the pavement for shaping the conceptual outline and eventual contents of the upcoming Latvian Museum of Contemporary Art. ABLV Charitable Foundation, as one of the co-founders behind this future museum’s project, envisages its grant programme in arts as a platform that will connect, sustain and keep alive the exchange between local nad international cultural initiatives, artists and general public while implementing the beta versions of museum to come.

Zanda Zilgalve, ABLV Charitable Foundation valdes priekšsēdētāja
Uzruna desmitgadē. Fonda mērķi un centieni laikmetīgās mākslas atbalstam: no grantiem līdz muzejam

Savas darbības desmit gados, līdzās citām mecenātisma aktivitātēm, ABLV Charitable Foundation ir veicis nopietnu gargabala distanci mākslas jomā. No atbalsta topošam valsts veidotam Laikmetīgās mākslas muzejam, caur grantiem mākslas iniciatīvām Latvijā un ārvalstīs – līdz unikālam mecenātisma paraugam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidei un būvniecībai. Nākamais pieturas punkts ir plānots 2021. gadā, kad iecerētais muzejs vērs durvis apmeklētājiem!

Zanda Zilgalve, ABLV Charitable Foundation, Chairwoman of the Board
Welcoming. Ten years of foundation's support to contemporary art activities in Latvia: from art grants to museum

In the decade during which it has been in operation, alongside its other philanthropic activities, the ABLV Charitable Foundation has covered an enormous amount of ground in the field of art. From support for the future State-established Contemporary Art Museum, to grants for art intiatives in Latvia and abroad, through to a unique example of philanthropy in the conception and construction of the Latvian Museum of Contemporary Art. The next stop on this journey is planned for 2021 when the future museum will open its doors to the public.

Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs, simpozija kurators
Kopsolī pretim laikmetīgās mākslas muzejam Latvijā

Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem stratēģijas izstrādes komandai bija izlemt, ar ko Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs kā jaunpienācējs starptautiskajā muzeju saimē atšķirsies no citiem. Kā pašidentificējoša atšķirība tika izraudzīts specifisks darbības profils, kura centrā ir tēlotājmākslas un vizuālās kultūras savstarpējās attiecības.
Mūsu laikmetu raksturo vizuālās kultūras dominance. Liela daļa informācijas līdz mums nokļūst redzes režīma diktētā interfeisā, ietekmējot mūsu savstarpējās attiecības, paradumus, izziņas metodes un domāšanas veidu. Vizuālās kultūras gramatikas nepārzināšanu mūsdienās var pielīdzināt jaunas formas analfabētismam. Ir pārsteidzoši, cik daudzi joprojām redzi uzskata par pašsaprotamu fizioloģisko spēju, nevis kultūrsociāli veidojušos uzskatu konstrukciju.
Izraudzītais muzeja darbības profils zināmā mērā balstās arī uz kādu paradoksu. No vienas puses, laikmetīgās mākslas izpausmēs vizuālais arvien biežāk paliek otrajā plānā. Piemēram, uz pliku ideju balstītā konceptuālajā mākslā vai radošos sociālās iesaistes projektos jau nemaz nav īpaši daudz ko redzēt, un apskatāmais pārsvarā ir dokumentācija, nevis pats mākslas darbs. No otras puses, tieši mākslā savulaik risinātie vizuālās kultūras teorijas strīdi nu ir norimuši, lai iekļautos mūsu ikdienā bez pienācīgas tālākās refleksijas.

Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation, Head of Art Programmes, Curator of the Symposium
Striding towards Latvian Museum of Contemporary Art

The biggest responsibility facing the team entrusted with the task of drafting the creative strategy was deciding what would set the Latvian Museum of Contemporary Art apart, as a newcomer to the international museum community, from other institutions. The main point of difference chosen was a specific operating profile, centred on the mutual relations between fine arts and visual culture.
The dominance of visual culture defines our age. A large proportion of information reaches us on a visually-dictated interface, thus shaping our mutual relations, habits, learning methods and ways of thinking. Nowadays, a lack of knowledge of the grammar of visual culture is comparable to a new form of illiteracy. It is surprising how many people still consider vision to be a physiological ability to be taken for granted, instead of a construct of beliefs formed culturally and socially.
To a certain extent, the operating profile chosen for the museum is based on a paradox. On the one hand, the visual is increasingly taking a backseat as far as the phenomena of contemporary art are concerned. Often there is not that much to see in conceptual art or in socially engaged new genre public, and for the most part, the visual expositions are based on documentation instead of a work of art. On the other hand, the disputes concerning the theory of visual culture that were once engaged under the auspices of art have now died down, assuming a place within our everyday existence without adequate further reflection.

Diskusija, vada Vilnis Vējš, mākslas kritiķis
Kā kolekcionēt laikmetīgo mākslu, kāpjoties atpakaļ? Latvijas gadījums. Principi, metodes, virzība

Muzeju mākslas krājumu veidošana reti notiek vienlaicīgi ar jauno kolekcijas vienību nākšanu klajā. Visbiežāk tomēr kolekcijas top ar retrospektīvu raksturu – tās tiek veidotas un papildinātas, vadoties no mākslas darbu novērtējuma, izraisītās rezonanses, potenciāli ieņemamās vietas kolekcijā un citos kontekstos. Sevišķi asi šis jautājums izvirzās laikmetīgās mākslas kolekciju gadījumā – kā kolekcionēt “laikmetīgo”, kas jau ieguvis “vēstures” statusu? Kas to piešķir? Kā konstituējas atsevišķa priekšmeta “nozīmība”?
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai jāveidojas, ne tikai iepērkot tikko radītus – pašsaprotami (?) laikmetīgus darbus, bet arī attiecinot šo jēdzienu uz jau agrāk tapušiem. Tādēļ aktuāls ir jautājums – cik tālu vēlams atkāpties pagātnē, lai kolekcija joprojām atbilstu laikmetīgās mākslas nosaukumam? Kad sākās laikmetīgā māksla Latvijā? Vai tā būtu nodalāma no tradicionālās un lietišķās mākslas, dizaina un laikmeta dokumentālajām liecībām? Atbildes uz šiem jautājumiem ir izšķirošas, lai, no vienas puses, nedublētu jau esošo Latvijas mākslas institūciju kolekcijas (LNMM, LMS, DLMM, Fotogrāfijas, Arhitektūras muzeji), no otras – neierobežotu topošo kolekciju šauros, voluntāri noteiktos periodizācijas, formālu pazīmju u.c. rāmjos.

Diskusijas dalībnieki:
Stella Pelše, Dr. art, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures vadošā pētniece
Līga Lindenbauma, Mūkusalas Mākslas salona kuratore
Gustavs Strenga, Dr. hist., Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un pastāvīgās ekspozīcijas "Grāmata Latvijā" kurators
Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore

Discussion, moderated by Vilnis Vējš, Art critic
Collecting contemporary art while stepping backwards to past contemporarities

Sorry, the working language of this section is in Latvian only.

The creation of an art collection rarely takes place at the same time as the creation of the collected artworks themselves. More often than not, collections have a retrospective character – they are formed and embellished based on the evaluation of the artwork, the resonance they have created, their potential place within a collection and other contexts. These issues are especially pertinent in cases of a collection of contemporary art – how to collect the “contemporary” which has already achieved “historical” status? Who confers this status? How is the “significance” of a particular object evaluated?
The collection of the future Latvian Museum of Contemporary Art must be assembled by purchasing not only newly created, therefore obviously (?), contemporary works, but by also applying this aspect to works that have been created earlier. Therefore, the question arises, how far must we step back into the past in order for the collection to be eligible for the title of contemporary? When did contemporary art begin in Latvia? Should it be separated from traditional art and craft, design and documental evidence of the era? Answers to these questions are essential twofold. Firstly, it would ensure there is no doubling-up of works in other institutions (Latvian National Museum of Art, Latvian Artist Union's Collection, Latvian Museum of Design and Applied Arts, Photography Museum and Museum of Architecture). Secondly, it will motivate not to inhibit the emerging collection by narrow limitations and formal indicators and to avoid the risk of random periodicalisation.

Participants in discussion:
Stella Pelše, Dr. art, Latvian Art Academy, Institute of Art History
Līga Lindenbauma, Mūkusalas Mākslas salons, Curator
Gustavs Strenga, Dr. hist., Latvian National Library, Curator of permanent exhibition “Book in Latvia”
Solvita Krese, Latvian Centre for Contemporary Art, Director

Viesturs Celmiņš, sociālantropologs
Ziņkāre mālainā augsnē: Adaptīvas stratēģijas mākslā un kultūrā

Dalība darbnīcā ar uzaicinājumiem. Intereses gadījumā sazināties ar organizatoriem info@ablv.org

Māksla un kultūra savādo padara pazīstamu un pazīstamo — savādu. Tomēr daudzām institūcijām ir pārpārēm neparastu, vienlaicīgi svešu un pazīstamu rūpju, ko risināt augām dienām. Draudīgais pārsātinājums un paātrinājums prasa reaģēt spējīgāku un elastīgāku pieeju lietu kārtošanā. Pastāvīgs “beta” darbības veids vairs nav tikai tehnoloģiju uzņēmumu darbības joma. “Kuģojot nenoteiktības ūdeņos”, pulks institūciju izvēlas elastīgas, adaptīvas arhitektūras struktūras kā vienu no instrumentiem gan savas rīcības arsenāla paplašināšanai, gan izpētei. To elastīgais raksturs kontrastē ar ierasto lietu kārtību un veicina eksperimentēšanu, veselīgu spekulāciju un robežu pārkāpšanu. Šīs struktūras var būt izteikti tehniskas vai ļoti rudimentāras. Daudzas svārstās starp īslaicīgo un ilglaicīgo, atturību un pārmērību, pieejamību un dārdzību. Dažas uzjundī asociācijas ar aktīvām un robustām subkultūrām – treileriem, kioskiem, garāžām un citiem telpiskajiem protokoliem, kas ļauj pielāgoties juceklīgajai ekonomikai. Turklāt adaptīva arhitektūra pauž zināmu telpisko optimismu, dzīvesprieku un ziņkāri. Pēdējā iezīme ir ļoti svarīga. Bet to ir grūti panākt un vēl sarežģītāk uzturēt vērienīgos kultūras infrastruktūras objektos.
Tāpēc mēs ierosinām tuvāk aplūkot veidus, kā adaptīvas struktūras var būt noderīgas mūsdienu kultūras un mākslas institūcijām gan ziņķāres veicināšanā, gan sirdsēstu risināšanā. Proti, mēs apskatīsim šīs struktūras caur programmatūras un aparatūras redzesleņķi. To programmatūra ļauj novērtēt jaunu pakalpojumu ģeldīgumu gan esošajām, gan jaunām auditorijām. Kad domas materializējušas, aparatūra, savukārt, ļauj īstenot, precizēt un uzlabot idejas arī ārpus institūciju sienām. Tādejādi adaptīvās struktūras kļūst par sava veida saziņas līdzekļi. Tās atmodina maņas un sniedz vizuālu pieredzi. Visbeidzot, to rotaļīgums veido un paplašina asociācijas ar institūciju vai tās iniciatīvām, piesakot, papildinot un virzot to identitātes kontūras jaunā gultnē.

Viesturs Celmiņš, Social anthropologist
The Task of Creating Desire: Phasing and Adaptive strategies in Arts and Culture

Participation with invitations only. In case of interest please contact the organizers info@ablv.org

Arts and culture are concerned with making the strange familiar and familiar strange. Yet many institutions have an abundance of uncanny to deal with as things stand. The looming over-saturation and acceleration stipulates a more responsive and flexible way of organizing affairs. A permanent ‘beta’ mode of operation is no longer a domain of technology enterprises. Sailing the choppy waters of uncertainty, a range of institutions opt for a flexible, adaptive architectural structures as instruments of both exploration and persuasion. A welcome backdrop for established practices, their ephemeral nature invites experimentation, speculation and transgression. They can be highly technical or very rudimentary. Many fluctuate between short and longer term, modesty and clamor, affordability and prohibiting cost. Others have inkling to vibrant and robust subcultures of trailers, kiosks, garages and other spatial protocols of coping with tumultuous economy. As such, adaptive architecture often exhibits a degree of spatial optimism, buoyance and curiosity. The latter is crucial, yet difficult to attain and even more taxing to reproduce in the context of large scale cultural infrastructures.
To this end we suggest to take a closer look at how adaptive structures can be both a handy software and hardware convention at once. It serves as software protocol of a kind to experiment with and employ to co-design new experiences and services for existing or new audiences alike. Once put in place, the hardware tests, envelopes and carries ideas into the city at large. As follows, adaptive structures become a media in and of themselves. The sensory and visual experiences they create establish an association with an institution or initiative and suggest a way institutions would like others to interpret and interact with them in future. These structures might communicate advance and augment their existing identity. Equally they experiment with new, uncharted territory to craft desire, chart new communities and add a degree of playfulness to otherwise entrenched practices. During our time, we will trace and analyze the ways how adaptive structures have not only helped to span cultural and artistic endeavors but also served as a vehicle to experiment with, prototype and ferment new ideas into practice.

Ideja laboratorijā ar Mārci Rubeni un Zani Zajančkausku
Riga Artweek kā sadarbības tīkls starptautiskas uzmanības notveršanai

Dalība darbnīcā ar uzaicinājumiem. Intereses gadījumā sazināties ar organizatoriem info@ablv.org

Diskusijā-darbnīcā aicinām Latvijas mākslas intitūciju pārstāvjus kopīgi testēt un attīstīt ideju par sadarbības tīklu, kas orientēts uz mākslinieku, kuratoru, mākslas institūciju un kolekciju komunikāciju starptautiskai auditorijai. Testēšanai piedāvātais risinājums – Riga Artweek – balstās idejā, kas kļuvusi par laikmetīgās mākslas ekosistēmas sastāvdaļu Berlīnē, Varšavā, Ņujorkā, Bostonā, Oslo, Briselē, Kopenhāgenā un citviet. Artweek, arī art weekend, gallery weekend, ir pasākums, kurā vairākas mākslas institūcijas kopīgi komunicē savu programmu. Pieejas ir atšķirīgas – tā var būt izmeklēti kūrēta mākslas notikumu izlase vai plaši atvērtu durvju politika, tie var būt pasākumi, kas primāri mērķēti uz starptautisku kolekcionāru, galeristu un kuratoru uzmanību, bet var būt programma, kas tiecas aptvert visplašāko auditoriju. Kāds modelis būtu piemērots Rīgai? Kādas ir mūsu vēlmes un intereses, kur veidojas dažādo interešu un resursu satekpunkti? Kādi ir iespējamie risinājumi? Darbnīcu var uzskatīt par sadarbības muskuļu stiepšanas vingrinājumu, bet tā var būt arī laboratorija konkrētam rīcības plānam.

Idea Lab with Mārcis Rubenis and Zane Zajančkauska
Riga Artweek as a collaborative network for capturing international attention

Participation with invitations only. In case of interest please contact the organizers info@ablv.org

Sorry, the working language of this section is in Latvian only

In the discussion-workshop we have invited interested parties to test and develop the idea of collaborative network that aims to communicate art, art institutions and collections to international audience. Proposed solution – Riga Artweek is rooted in the idea that has become a part of the art ecosystem in Berlin, Warsaw, New York, Boston, Oslo, Brussels, Copenhagen and elsewhere. Artweek, also art weekend, gallery weekend usually is a jointly communicated event by several art institutions. There can be various approaches – it can be carefully selected programme or open doors policy, it can be a set of events targeted primarily towards collectors, gallerists and curators, but it can also be a programme that aims to involve wide range of audiences. Which model would be appropriate for Riga? What are our desires and interests, where do they meet and overlap? What are possible solutions? The workshop can be seen as a collaboration muscles stretching exercise, but it could also become a laboratory for a concrete action plan.

Diskusija, vada Inga Lāce, Laikmetīgās mākslas centra kuratore
Kolekcijas kā ekosistēmas. Vai tur ir kas ilgtspējīgs?

Šobrīd gan noliktavās, gan publiski izstādītas neskaitāmas kolekcijas, ko varētu klasificēt kā publiskas vai privātas, vietējas vai reģionālas, mākslas, dabas vēstures vai etnogrāfiskas, atgādinot noteiktas modernas idejas par saglabāšanu, kolekcionēšanu un tās enciklopēdiskajiem mēģinājumiem, kā arī objekta atsvešināšanu no tā lietojamības. Kamēr daudzi eksistējoši muzeji sāk pārdomāt savas kolekcijas ar dekolonizācijas un demodernizācijas rīku palīdzību, kā arī jau ilgstoši saskaras ar nemateriālu un procesā bāzētu mākslas (un ne-mākslas) darbu rādīšanas un kolekcionēšanas izaicinājumiem, pavisam jaunas kolekcijas veidošana dod gan samērā liela brīvību, gan arī lielu atbildību. Paturot prātā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas veidošanās procesu, diskutēsim par vairākiem svarīgiem kolekciju veidošanas pamatprincipiem. Ko un kuru kolekcija (re)prezentē un uzrunā? Kādi stāsti tiek stāstīti, kādi – apklusināti, un kāpēc? Kādi ir komunikācijas veidi un kādus izaicinājumus tie izraisa gan skatītājiem, gan pašam muzejam? Ko muzeja ietvaros varētu nozīmēt ilgtspējība un kā darbs ar kolekciju varētu būt ilgtspējīgs (runājot gan par saturu, gan ekoloģiskiem, ekonomiskiem un citiem aspektiem)?

Diskusijas dalībnieki:
Sebastians Cihockis, Varšavas Modernās mākslas muzeja galvenais kurators
Lolita Jablonskiene, Nacionālā Mākslas galerijas galvenā kuratore, Lietuva
Maria Mkrtycheva, V-A-C Fonda publisko programmu vadītāja
Marko Skotini, FM Laikmetīgās mākslas centra Milānā mākslinieciskais direktors

Discussion moderated by Inga Lāce, Latvian Centre of Contemporary Art, Curator
Collections as Ecosystems. Is There Anything Sustainable About It?

A myriad of different collections under classifications like public, private, local, regional, art, natural history or ethnographic, exist both stored and exhibited, reminding of a certain modern idea of preservation, collecting (and the encyclopaedic endeavour), as well as alienation (of the objects from their usership). While many existing museums start to think about decolonization and demodernization of their collections, as well as face challenges of presenting and collecting intangible, process-based forms of art (or non-art), there is both a certain freedom and responsibility in creating a new collection. On the backdrop of the building process of the collection of the new Latvian Museum of Contemporary Art we will discuss several underlying principles of the collection building. What and whom the collection (re)presents and addresses? What stories does it tell and which ones are silenced and why? What are the means of communication and what challenges do they pose for both the audience and the museum? What sustainability within the museum could mean and how the work with collection could be sustainable (content-wise, ecologically, economically etc.)?

Participants in discussion:
Lolita Jablonskienė, National Gallery of Art (Vilnius), Chief Curator
Sebastian Cichocki, Museum of Modern Art in Warsaw, Chief Curator
Maria Mkrtycheva, V-A-C Foundation (Moscow, Venice), Head of Public Programmes
Marco Scotini, FM Center for Contemporary Art, Milan, Artistic Director

Elīna Sproģe, kuratore
Kūrēšana tiešsaistē

Internets pārzina katru mūsu vēlmi, visu, pēc kā alkstam un kas mūs aizrauj. Atšķirīgos apmēros, protams, bet kā millennial pārstāvim, man jāatzīst, ka šis fakts liek man dienu no dienas sajūsmināties par World Wide Web (WWW) visā savā būtībā. Mākslas pasaules ietvaros tas ir kļuvis ne tikai par socializēšanās un t.s. tīklošanas, bet arī par reālu satura kūrēšanas rīku tiešsaistē. Uzzināsim, kādēļ pateicoties Vimeo, Instagram, CCTV sistēmai, mākslinieku mājaslapām, blogiem un vietai piesaistītām URL adresēm, esam tik #blessed?

Elīna Sproģe, Curator
Online Curating

The Internet now holds the knowledge of our every urge, everything we crave for and are passionate about. It varies, of course, but as a millennial I can’t help but to admit, that it makes me want to glorify the whole being of the World Wide Web (WWW) on daily basis. Within the art world it has become a tool not only to socialize and to build a network, but to actually curate content online. Let's explore why Vimeo, Instagram, CCTV system, artists’ websites, blogs and site-specific URLs makes us so #blessed?

Priekšlasījumi / Presenters

Diskusiju un darbnīcu vadība / Moderators and Coaches

Organizatori / Organizers

Ceturtdiena / Thursday, 8.09.

Piektdiena / Friday, 9.09.

Vieta / Venue

Kaņepes Kultūras centrs / Kaņepes Culture Centre
Skolas 15
Atvērt karti / Open map

Kontakti / Contacts:
(+371) 6728 1383
info@ablv.org

Reģistrācija / Registration

Patrenē pirkstus / Train your fingers

Priekšlasījumi / Presenters

Anders Härm

Contemporary Art Museum of Estonia (EKKM)

andrejs strokins

Mākslinieks

Artist

artis svece

Lektors un publicists

Lecturer and publicist

christiane berndes

Van Abbemuseum

ELīna Sproģe

Kuratore

Curator

Grazia quaroni

Fondation Cartier pour l’art contemporain

gundega laiviņa

Latvijas Jaunā teātra institūts

The New Theatre Institute of Latvia

hendrik folkerts

documenta 14

ieva astahovska

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Latvian Centre for Contemporary Art

ieva kalniņa

Mākslas vēsturniece un kuratore

Art historian and curator

indrek grigor

Kurators un mākslas kritiķis

Curator and art critic

katerina chuchalina

V-A-C Foundation

marco scotini

FM Center for Contemporary Art

milda ivanauskienė

Modern Art Centre (Viļņa / Vilnius)

sebastian cichocki

Museum of Modern Art in Warsaw

vasif kortun

Contemporary Art Hub SALT

vilius kavaliauskas

Lewben Art Foundation

zane onckule

kim? Laikmetīgās mākslas centrs

kim? Contemporary Art Centre

Diskusiju un darbnīcu vadība / Moderators and Coaches

inga lāce

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Latvian Centre of Contemporary Art

mārcis rubenis

Koprades semināru fasilitators

Faciliatior of co-creation

viesturs celmiņš

Sociālantropologs

Social anthropologist

vilnis vējš

Mākslas kritiķis

Art critic

Organizatori / Organizers

zanda zilgalve

ABLV Charitable Foundation

kaspars vanags

ABLV Charitable Foundation Simpozija kurators

Curator of the Symposium

andris brinkmanis

Simpozija līdzkurators

Co-curator of the Symposium

zane zajančkauska

Kuratore, producente un kritiķe

Curator, producer and critic

zinta ķirse

Kuratora asistente

Curator's assistant

līva jēgere

Simpozija komunikācija

Communication of Symposium

Ceturtdiena / Thursday, 8.09.

Piektdiena / Friday, 9.09.

Vieta / Venue

Kaņepes Kultūras centrs / Kaņepes Culture Centre Skolas 15 Atvērt karti / Open map

ABLV Charitable Foundation
Simpozija kurators

Kaņepes Kultūras centrs / Kaņepes Culture Centre
Skolas 15
Atvērt karti / Open map

Kontakti / Contacts:
(+371) 6728 1383
info@ablv.org