IZDEG-TIE
Izdegot tev, sadeg arī tavs darbs.
Pieci stāsti. Piecas pieredzes.
Kaspars Gorkšs, Latvijas futbola federācijas prezidents
Tie ir brīži, kad tā, kā notiek, vairs nevar turpināt, – viss iet tikai ar inerci, tu pats vairs netici tam, ko dari, ir zudis jebkāds entuziasms. Ja pazūd degsme, ir skaidrs, ka drīz būs apātija, – tad es daru kaut ko tikai darīšanas pēc, īsti neiedziļinoties, ko tieši un vai to gribu izdarīt labi. Tiklīdz es neesmu ar visu sirdi un dvēseli iekšā, ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā, es kļūstu nekomunikabls, kļūstu riebīgs pret saviem tuvajiem. Man vajag emocijas un motivāciju – ar tām es varu tikt ārā no izdegšanas – un to es varu atrast vai nu savos bērnos, vai sportā. Dažreiz motivācija ir tas, ka tu kādam ļoti nepatīc. Es neesmu mājās gulētājs – es eju un daru, noslogoju sevi tik daudz, lai prātam nebūtu laika slīgt apātijā.
Ginta Lapiņa, modele
Tu dod, dod, dod, dod – un vienā mirklī jūties iztukšots, vairs nav spēka nekam. Parasti tas notiek tā sauktajā modes nedēļā, kas patiesībā ir vesels mēnesis divreiz gadā Ņujorkā, Londonā, Milānā, Parīzē. Ir bijušas arī asaras un reizes, kad zvanu modeļu aģentūrai un saku, ka vairs nevaru izturēt to riteni ar grimēšanu, atgrimēšanu, matu plēšanu, nemitīgu pielaikošanu. Viņi saprot, es neesmu vienīgā meitene, kam tā gadās, bet vienalga tas ir smagi. Pat atcerēties ir smagi. Vienmēr pēc Parīzes braucu uz Latviju, atslēdzos no visa, pat telefonu neizmantoju, eju mežā sēņot.
Mārtiņš Rītiņš, Riga Slow Food prezidents
Esmu izdedzis vairākas reizes, bet tajā brīdī par to nedomā – tu esi devis vārdu, un ir jāizdara līdz galam. Un tad ir kā maratonā – tu skrien, skrien, pārrauj finiša lenti un nobrūc, un slimo nezin cik ilgi pēc tam. Man ir bijis karstais plaušonis un nervu sabrukums. Tad ir jāmeklē medicīniskā palīdzība. Reizēm palīdz tikai noskaitīšana līdz desmit un elpas ievilkšana, bet citreiz ir nopietnāk. Palīdz mīlestība uz to, ko dari, un tas, ka ir kāda mīlestība blakām, kas atbalsta. Profilaksei noder atpūta mežā – paņemu savus divus suņus un dodos naktī uz mežu. Ja jūti, ka nāk virsū izdegšana, apsoli sev – izturēšu tikai šo dienu, šo vienu dienu. Tas ir kā alkoholiķiem, kas nedzer, – ir jāiztur tikai šī diena. Un rīt tāpat.
Jānis Domburs, žurnālists
Izdegšana, atdzišana – terminus lai tulko speciālisti, bet, protams, ir brīdis, kad rokas nolaižas. Kad centies izdarīt labāko, bet iekšā stress un šaubas, apkārt kritika vai vienaldzība. Tomēr, lai kaut ko sasniegtu, – ir jādeg. Par lietu, par ideju, lai acis deg... Taču tam vajag gan morālu, gan materiālu motivāciju – jēgu, kāpēc dara, un pienācīgu samaksu. Lai pēc degšanas var uzlādēt baterijas. Kā to dara – tā ir katra privāta lieta, ko tur moralizēt. Daudziem, starp kuriem esmu arī es, varbūt vajag arī ko neveselīgu vai citādi it kā nepareizu. Un – vēl kas svarīgi – ja darba devējs un darītājs ilgi nesaprotas par motivāciju, nevajag mocīties. Abiem. Labāk iet katram savu, citu ceļu. Citādi izdegšanas vietā būs remdenums – kas ir tikpat slikti.
Elīna Dobele, dizainere
Man izdegšana rodas no rutinētām lietām reizes divas trīs gadā – īpaši, kad sagāžas virsū tas, kas saistīts ar grāmatvedību, nodokļiem, papīriem, – kad sadzīve ir diendienā, un tad vēl nāk visādi īpaši gadījumi. Viss, kas nav saistīts ar radošumu, mani nogurdina. Pēc dabas esmu ātra, bet, kad izdegu, es sāku atlikt lietas, viss krājas, darbi kraujas kaudzē, un mans ķermenis arī signalizē – sāk niezēt pleķītis uz pleca, galva. Kad viss kaut kas smeļas mutē, es atvēlu laiku pilnībā sev un uzzīmēju kurpi. Darbs pie kurpes man palīdz izrauties.